Ar atgriešanos darbā!

Atgriešanos darbā gaidīju ar divējādām sajūtām. Cerēju, ka pa šo laiku birojā būs notikušas kādas pozitīvas izmaiņas, tāpat arī liku lielas cerības uz to, ka darbs būs kā atelpa no bērnu aprūpes. Bet kā bija patiesībā?

Pirmā nedēļa darbā ir pavadīta. Pirmdien biju enerģijas piepildīta, pat nepamanīju, kā pagāja laiks, taču jau nākamajā dienā, kad laukā nebija saulītes, nekas nebija labi. Ļoti pietrūka ierastās kustības, kas bija mana ikdienas neatņemama sastāvdaļa, dodoties pastaigās ar Fejiņu, pietrūka svaiga gaisa, savukārt mājās sagaidīja šmucīgs dzīvoklis. Ne velti nesen lasīju jociņu, ka tad, ja gribās, lai māja pēc uzkopšanas būtu tīra, nedrīkst laist iekšā vīru un bērnus.

Laiks vilkās nežēlīgi, šķita, ka pilnīgi nekas nepadodas, nekas neiet no rokas. Savukārt mājās aizmigu jau pirms 22.00.

Mana gaidītākā diena bija piektdiena, kad skaitīju stundas līdz brīdim, kad varēšu braukt mājās. Noteikti teiksiet, ka esmu pavisam draņķīga darbiniece, taču dzīvošanās mājās ar bērnu atradina no biroja ikdienas un darba grafika. Tagad pie visa jāpierod no jauna.

Veltīgi būtu domāt, ka atgriežoties mājās no darba var veltīt sekundi sev, doties paskriet vai vismaz pastaigā. Ne velna, atgriežoties mājās no darba, jāsagatavo vakariņas, ideālā variantā arī nākamajai dienai, nedaudz jāuzkopj grīda, kas piebirdināta ar maizes drupatām, mājdzīvnieka spalvām, jāsagatavo drēbes nākamajai dienai, bērnu vannošana, vakara pasakas, dziesmiņas... un pat nesaproti, kur pazudis laiks, jo ir jau 22.00 vakarā un esi noguris kā suns, kurš noskrējis maratonu.

Lūk, tāda bija mana pirmā darba nedēļa. Ilgi gaidīju atgriešanos, biju nedaudz bažu pārņemta, arī sava veida gaidu, bet te nu mēs esam. Domāju, ka sava artava lielajā nogurumā ir arī faktam, ka Fejiņa dārziņu neuzņem ar sajūsmu un tā ir ikrīta cīņa ar asarām, kliegšanu, kas arī paņem savu daļu enerģijas.

Taču es no sirds ceru, ka jau pēc nedēļas vai divām būšu kārtīgi ieskrējusies, Fejiņa būs pieradusi pie bērnudārza un viss ieiesies normālā ritmā.