Pēdējā izlasītā grāmata pirms dzemdībām

17. Jan 2012, 15:30

Grāmatu lasīšana ir mana mīļākā nodarbe kopš es vispār iemācījos lasīt, tā teikt no bērnu kājas jau lasu daudz un dažādu grāmatu. Bet ar gadiem ir mainījies gan to ko es lasu, gan cik bieži. Kopš manā pasaulē ienāca mazā Marta lasīšanai vairs īsti laika nepietiek, vien tik cik pārlasu kāda žurnāla pāris lappuspuses braucot sabiedriskajā transportā.

Pēdējo grāmatu es izlasīju tieši, kad vēl biju gaidībās, dažas nedēļas pirms dzemdībām. Romānus es lasu ļoti reti gan, bet kad uznāk melanholisks noskaņojums mēdzu arī tos lasīt. Mana pēdējā grāmata bija: Džeinas Grīnas "Es, tu un vīramāte" . Grāmata ir par to, kā divi cilvēki iepazinās, iemīlējās un gribēja apprecēties, taču, kad pienāca kāzu laiks, puiša māte visur jaucās pavidu, tā teikt, viņa vienmēr un visur bija klāt un dažbrīd pat likās, ka nevis sieviete precēs savu mīļoto, bet gan ar viņa māti. Ir interesanti palasīt šāda veida grāmatu, it sevišķi no tāda viedokļa, ka pašai ir vīramāte. Tā var salīdzināt dažādas situācijas un mēģināt izprast vai arī tavā dzīvē tā notiek. Manā gadījumā mana dzīves grāmata dažās situācijās sauktos "Es, mans vīrs un mana māte" . Par to es bieži gan sasmejos un neņemu ļaunā, bet tomēr, grāmata parāda to, ka cilvēkiem ir jābūt patstāvīgiem un, ka ir dzīves brīži un situācijas, kad vecākiem labāk neiejaukties mūsu dzīvē un, ka jūtam, ka viss notiek jau par daudz, vajag šīs lietas izrunāt.

Grāmata tiešām bija ļoti interesanta, tik intersanta, ka lasot to autobusā es aizlasījos tik ļoti, ka pabraucu pāris pietura garām savai pieturai. Tas lika man vienīgi pasmieties par to. Tāpat arī mēdzu to lasīt lekciju laikā, turot slepus zem galda un ik reiz, kad pasniedzējs nāca tuvumā, metu uz blakus esošā tukšā krēsla, lai tikai nepamana, ka es lasu, jo pāris reizes jau saņēmu zibeņainus, asus skatienus. Bet, ko lai padara, ja grūtnieci, tas padarīja jautrāku. Jo šī grāmata arī ienesa savu smiekla devu.