"Geiša - mana dzīve" - viena no interesantākajām grāmatām!

Labdien!

Pēdējā grāmata, ko izlasīju grūtniecības laikā, bija Mineko Ivaski un Rendas Braunas grāmata "Geiša – mana dzīve".

Viss sākās ar to, ka viena no manām draudzenēm bija aizrāvusies ar Austrumu kultūru - ceļoja pa Japānu, pirka literatūru, apmeklēja dažādus pasākumus u.tml. Tā, ciemojoties pie viņas, plauktā ieraudzīju interesantu grāmatu ar intriģējošu nosaukumu "Geiša - mana dzīve". Un sākās diskusija par geišām.

Protams, man bija savs priekšstats par geišu, taču šī grāmata to laboja pilnā mērā - pēc tās izlasīšanas:) Taču, tā kā speciāli nebiju interesējusies par to, tad man bija īpaša motivācija uzzināt, kas un kā... Arī mana draudzene, ceļojot pa Japānu, bija šo to uzzinājusi par geišām, tāpēc bija divtik interesanti uzzināt par to vairāk.

Būtībā grāmata ir kādas lieliskas geišas dzīvesstāsts. Un jāsaka - "cepuri nost" - geiša ir ļoti augstas klases māksliniece, un ne katra sieviete par tādu var kļūt. Izrādās, ka prasības ir ļoti augstas un patiesi - geišai ir jābūt ļoti apdāvinātai - jābūt ne tikai erudītai, bet arī jāprot dejot, dziedāt, spēlēt vismaz 1 mūzikas instrumentu, dejot utt.

Un tiem, kas domā, ka geišām ir kāds sakars ar prostitūciju (ir dzirdēts arī tāds viedoklis), jāsaka, ka tas ir pats apklamākais, kas vien var būt - meitenes dzīvo komūnās un priekšniece (geiko nama īpašniece vai pārvaldniece) ir atbildība par nama labo reputāciju un meiteņu tikumību, jo no tā ir atkarīgi visi ieņēmumi. Piemēram, grāmatā ir minēts, ka pat tik augstas personas, kā, piemēram, princis Čārlzs (Lielbritānija) un karaliene Elizabete ar laulāto draugu (Lielbritānija) ir apmeklējuši vairākus geiko priekšnesumus, kad bijuši oficiālās vizītēs Japānā (pievienotas arī autentiskas fotogrāfijas).

Protams, kā jau katrai tautai, ir savas tradīcijas, un arī dzīvē ir savas rožainās un pelēkas puses, kas ir arī geišām. Taču jāatceras, ka tā ir daļa no Japānas kultūras. Un ir interesanti saprast, kāda starpība ir starp geiko un maiko, kā var "pacelties" pa karjeras kāpnēm, kāds ir dienas ritms, izglītība, talanti, prieki, bēdas, pārsteigumi... Piemēram, interesanti ir tas, ka viens no svarīgākajiem geišas aksesuāriem ir vēdeklis. Princis Čārlzs, gribēdams pagodināt grāmatas varoni ar savu autogrāfu, aprakstīja viņas mīļāko vēdekli. Un ziņiet, tas izrādās viens no lielākajiem apvainojumiem, ko šai augstajai personai, starp citu, aizrādīja.

Un, kā jau visām sievietēm, mani interesēja aksesuāru apraksti - kimono, rotas, sprādzes, apavi, make-up. Viss ir tik skaists, dārgs un spožs (redzams arī fotogrāfijās), ka patiess prieks noskatīties:)

Un nobeigumā varu teikt, to, ko teica grāmatas autore: "Geišu dzīvi apvij daudz noslēpumu un par to ir daudz nepareizu priekšstatu. Ceru, ka mans stāsts palīdzēs izprast, kāda tā patiesībā ir, un kalpos arī kā vēstures liecība par šo unikālo Japānas kultūras daļu. Šīs grāmatas varones patiesais stāsts vēsta par skaistumu un varonību, par laiku un kultūru, kas reti tiek atklāti Rietumu pasaules acīm. Divdesmit deviņu gadu vecumā Mineko pieņēma lēmumu: aiziet no darba, apprecēties un atklāt patiesību..."

Gucci123

Jauns blogu konkurss "Mana pēdējā laika interesantākā grāmata"

Piedalies un laimē biļetes uz Dailes Teātra izrādi!