Dodamies slēpot uz Žagarkalnu!

Šis svētdienas rīts mums bija īpašs. Mēs visi cēlāmies diezgan agri un posāmies lielajam notikumam- slēpošanai. Lai arī man tas varbūt tā nelikās, tad Adrians ļoti gaidīja ,kad brauksim slēpot.

Brokastis, ģērbšanās, tēja termosā.

Viss sakārtots- laižam.

Lai arī nedaudz nokavējām mašīnas un sevis dēļ, tomēr tas prieku nemazināja. Ātri dabūjām inventāru-slēpes, zābakus,ķiveri, atstarojošo vesti un aidā uz kalnu!

Šī vispār nebija pirmā slēpošana Adrianam ,bet pirmā šogad un pirmā Žagarkalnā.

Tad nu pāris vārdos pastāstīju instruktoram par bērna prasmēm un pieredzi ,bet skaidrs bija ,ka nav ko tur stāstīt- viss bija redzams. Adrians ļoti labi visu atcerējās no iepriekšējā gada. Nedaudz pieslīpēja prasmes un atsauca atmiņā kā jāpietupjas, kā jābremzē.Tad arī līkumus mācījās izbraukt.

Es tikmēr ar mazo māsu vērojām procesu.Bet lai nenosaltu ik pa brīdim iegājām pasildīties.

Iznākot ārā sktos,ka mans bērns vairs nav uz mazā kalna! Kāds bija pārsteigums ieraugot ,ka Adrians jau brauc uz lielā- skolēnu kalna.( Laikam tā to sauca! )

Protams mammas sirds iedegās- mans bērns jau prot no tā paša kalna braukt kā tētisJ

Aprunājos ar instruktoru- viņš atzinīgi novērtēja Adriana prasmes, tāpēc arī esot atvedis uz lielo kalnu. Tā viņi darot, ja bērnam slēpošanas līmenis ir augstāks kā citiem ,tad ved un apmāca tālāk. Lai nepaliek garlaicīgi. Vēl ļoti pozitīvi šķita tas,ka uz grupu ,lai arī minēts bija ka būs 2 instruktori + aukle uz slēpēm,bija viņu vairāk. Izskatījās uz diviem viens. Līdz ar to pieeja ir individuālāka un bērni daudz vairāk ko uzzina un iemācās.

Protams ,ka manam slēpotājam drīz vien piekusa kājās un arī bail bija braukt no tik liela kalna. Tad nu atgriezās uz mazā. Instruktors arī paskaidroja,ka tas ir normāli,jo pacēlājs un kājas kas nav pieradušas būt sasprindzinājumā nogurdina mazos slēpotājus(un ne tikai mazos), tāpēc arī ļāva Adrianam vizināties atlikušo laiku uz mazā kalna.

Un tur jau viņš kā priekšnieks brauca,lai arī kritieni tā pat bija ,jo sākās ākstīšanās un piekusums. Bet nevienu mirkli nedzirdēju no viņa ,ka būtu apnicis vai negrib slēpot.

Pēc tam ,kad slēpošana beidzās visi devāmies paēst pusdienas. Mazajiem slēpotājiem apetīte bija liela, to nevarēja nepamanīt. Paēda no sava šķīvja, no mana un vēl no tēta ar šo to uzkoda.

Tad ar lielu nepacietību gaidīja,ka tiks uz rotaļu istabu. Tur bija daudz mantu,bet manējiem ļoti patika darboties ar lego.

Secinājumi pēc pirmās nodarbības: jauka attieksme no personāla, zinoši instruktori, ātrs serviss, bērns apmierināts un gaida nākamo nedēļas nogali,kad atkal varēs doties uz slēpošanas skolu! Jo mērķis ir- braukt kā tētim!