Bērnudārza dienasgrāmata: pārrunas pie bērnudārza psihologa

Pieļauju, ka daudzi vecāki saņemot zvanu no bērnudārza psiholoģes, satrauktos. Arī manas izjūtas bija ļoti līdzīgas - kā, manam bērnam nepieciešama psihologa palīdzība? Es taču visu daru no labākās sirdsapziņas, mīlu savu bērnu un uzskatu, ka man ir pilnīgi normāls bērns, taču ar visu šo, mani uz pārrunām uzaicināja bērnudārza psiholoģe.

Pirmo reiz 14 gadu mammas pieredzē piedzīvoju ko tādu. Runāju ar vīru, ar vīra mammu, stāstīju, ka braukšu uz tikšanos ar psiholoģi runāt par mazo Emīliju. Visi kā viens to uztvēra kā kaut ko sliktu, mierinot mani, ka psiholoģe pati neko nesaprot, ka viņai nav ko darīt un tādēļ mani aicina uz tikšanos. Dodoties uz tikšanos biju ļoti samulsusi, nezināju, ko no tās sagaidīt. 

"Vēlējos aprunāties par Jūsu meitiņu, jo, esmu novērojusi, ka viņa atsevišķās situācijās uzvedas ne tā, kā vajadzētu viņas vecuma bērniem," ar šādu frāzi sākās mūsu saruna. "Jūsu meitiņa raud pie ģērbšanās, viņa arī sporta nodarbībās histēriski raud, ja kaut kas nav tā, kā viņa vēlas."

Manuprāt, daudzi bērni raud pie ģērbšanās, arī mājās, ja viņai nav noskaņojums, krīt gar zemi, ja nav tā, kā viņa ir iedomājusies. Un man tas liekas normāli, jo man tā ir darījuši visi trīs bērni. Lielais puika man līdz pat pēdējai bērnudārza dienai katru rītu "tinās ap kājām", "krita gar zemi" un histērijā raudāja līdz pat vemšanai. Ar mazo ir savādāk - uz dārziņu viņa iet ar prieku, noģērbjas ar prieku, skriešus skrien grupiņa, lai samīļotos ar audzinātāju un citiem bērniem.

Saruna mums bija loti sirsnīga, runājām kā mamma ar mammu, ne psihologs ar pacientu, vai pacienta mammu. Izrunājām dažādus jautājumus, kādas bija dzemdības, cik liela mazā piedzima, kāda bija mūsu ikdiena. Tieši šādā sarunā arī izkristalizējās visi "kāpēc", tieši šādi es daudz ko sapratu, kādēļ ir tā. Sapratu, ka arī psiholoģe nevēlējās neko sliktu, vēlējās vienkārši aprunāties par manu bērnu, lai ikdienā ar viņu komunicēt būtu daudz vieglāk, lai vienkāršāks būtu izskaidrojums pēkšņajām bļaušanām, niķiem un negribēšanām. Protams, nevaram mēs visus mazuļus ielikt vienos rāmjos un vēlēties, ka visi uz pasūtījuma smaidot ģērbsies, ka visi uz pasūtījuma sēdēs uz poda un vienlaikus pačurās, ka visi pildīs visas audzinātajas norādes tā, kā audzinātāja to vēlēsies, jo viņu vecumā viņiem tas ir jāmāk, jāprot un jāzina. Taču cik bērnu, tik arī situāciju, tādēļ ļoti jauki, ka caur psihologu, ar sarunām dodam iespēju bērnudārza audzinātājām, vadītājai, psiholoģei izprast mūsu mazuli labāk, lai ikdienu atvieglotu gan bērniņam, gan vecākiem, gan arī bērnudārza darbiniekiem. Jauki, ka sarunas mērķis ir nevis norādīt, ka Jūsu bērns ir tāds un tāds, pakratot ar pirkstu un norādot, ka tas nav normāli un tā nav norma, bet gan noskaidrojot bērna īpatnības, bērna ikdienu, ieradumus.

Psihologs nav bieds, mammas!