AIZMRĀRŠĪGĀ MAMMA: Pēdējā brīža Mārtiņdienas kostīms

Ik gadu tuvojoties Mārtiņdienai vecāku vidū parādās satraukums. Lielākoties mammas ir tās, kas  mēģina izdomāt, ko tad šoreiz bērnam vilksim mugurā, gatavojot to Mārtiņdienas svinībām bērnudārzā.

No audzinātāju puses parasti jau diezgan laicīgi tiek iesniegts vēlamo tēlu saraksts. Lieki teikt, ka katru gadu no jauna, kostīmu meklēšana netiek veikta jau mēnesi pirms noliktā svinību datuma, bet labi ja pāris dienas pirms.Mūsu bērnudārzā šoreiz bija iespēja izveidot kostīmu – kaķis, pele, lācis, omīte, opītis un mazmeitiņa. Mārtiņdienas svinības vismaz manai meitai jau aiz muguras, tas tika nosvinētas jau nedēļas sākumā.

Savā Facebook profilā šonedēļ esmu saskaitījusi jau 7!!! palīgā saucienus no mammām, kuras meklē citu mammu palīdzību vai iespēju aizņemties kostīmus! 

Nu es šogad arī – starp tām mammām, kuras iepriekšējā dienā attapās – MĀRTIŅIDIENA KLĀT. Meitai ir vajadzīgs kostīms.

Patiesībā, nu jau ir izveidojusies imunitāte pret satraukumu, kas saistīts ar bērna kostīmu veidošanu, jo domāju, ka katras mammas prātā ir vismaz pāris idejas kā no tā, kas mājās ir, izveidot kaut ko, kas nepieciešams.

Pirmās pārdomas par tēlu – tā kā šogad bērniem nebija piešķirtas kādas speciālas lomas, nācās vien izdomāt – kuru no piedāvātajām varam realizēt.

Pirmā ideja – zaķis. Lieldienās iegādātās zaķa ausis parūpētos jau par uzdevumu, kurš 50% izpildīts. Protams, ka viss nevar būt tik vienkārši. Meita paziņo, ka viņa grib būt kaķis! Aizmirsti par zaķa ausīm, mammīt! 

Nekāda pierunāšana nepalīdz un nākas vien domāt tālāk.

Turpinām ar vēsu prātu, paralēli, ierakstot mūsu bērnudārza vecāku sarakstē atgādinājumu citām mammām, ja nu vēl kāda tāpat kā es ir vienkārši piemirsusi.

Izrādās – pateicība par atgādinājumu no citām mammām, kas arī bija aizmirsušas, manam tā brīža  neapzinīgās mammas prātam tas nāca kā salds mierinājums.

Turpinot ar kostīmu – mans absolūtais glābējs jebkādā zaķu/kaķu/lāču stāstā ir grims. Vienkāršs  - uz ūdens bāzes – pilnīgi pietiek ar minimālu krāsu skaitu – melns, balts, sarkans, lai ikvienu “bezkostīma” būtni pārvērstu par kaut ko, kas ņaud, rūc vai lido.

Un ticiet man – nav man nekādu iemaņu ne grima mākslā, kur nu vēl bērnu seju apgleznošanā. Gana daudz idejas kur nošpikot var atrast internetā un ūsu uzlikšana uz maza deguntiņa uzzīmēšana es domāju būtu pa spēkam katrai mammai, pat tētiem.

Meiteņu priekšrocība noteikti ir arī skapī esošie svārki un kleitas. Starp tām, pilnīgi noteikti var atrast kaut ko, ko pielāgot konkrētajai vajadzībai. Un es ticu – ka ikvienas mazas dāmas skapī ir TUTUU svārki, kuri vispār ir absolūti universāls apģērba gabals.

Tātad – pāris stundas pirms došanās gulēt, lai nākamajā dienā meita pamostos jau kā kaķis, man bija nepieciešami:

• Balti svārki;
• Maza balta jaciņa (atcerējos, ka mājās stāv pūkaina, balta bolero jaciņa, kas meitai gan derēs tikai pēc diviem gadiem, tomēr šajā gadījumā, tieši laikā;
• Baltas zeķubikses;
• Kurpītes
• Matu bantes – arī tādam vajadzētu būt katrā mājā;
• Otiņa un sejas krāsas.

Viss – mamma laimīga, bērns laimīgs – kostīms gatavs un SIRDS MIERĪGA.

Kādi ir Jūsu noslēpumi pēdējā brīža kostīmu radīšanai? Ir arī kāds universālais aksesuārs, kuram pielietojumu varat izmantot teju katru reizi, kad nepieciešams pārģērbties?