Zīdainis un mājdzīvnieks vienā dzīvoklī – vai tiešām neiespējami?

Kad pidzimst bēbītis un viņš sāk dzīvot mājās, kur dzīvo arī kāds mājdzīvnieks, nākas sekot līdzi, kā šīs dzīvās radības savstarpēji sadzīvo. Uzzini, kā ar zīdaiņa un mājdzīvnieka sadzīvošanu veicas Ingas Hartikas mājās.

Zinu, ka daudzām māmiņām ir diezgan stingra nostāja pret šo jautājumu, varētu pat teikt, - kategoriska. Dažreiz to ietekmē paziņu pieredze (suns vai kaķis nodarījis bērnam pāri), dažreiz vienkārši bailes no tā, ka šāda pieredze varētu uzrasties pašu mājās, ko, protams, neviens nevēlas.

Pastāstīšu, kā mūsu mājās abi sadzīvo – zīdainis un kaķis.

Pie kaķa tikām apmēram 2 mēnešus pirms es paliku stāvoklī, jā, mums viņš bija jau diezgan liels – 5 mēneši un nebija radis pie cilvēkiem, bet ar laiku pierādīja, ka ir ļoti kārtīgs kaķis, un, protams, arī iemīlēja mūs. Mēs ar viņu ļoti runājamies mājās. Kādam tas varbūt liekas smieklīgi, bet, kad uzzināju, ka mums gaidāms ģimenes pieaugums, pastāstīju arī kaķim to, teicu, ka viņam gaidāmas pārmaiņas, ka mājās būs vēl viens maziņš, un, ka viņš viņam pāri nedrīkstēs darīt utt. Ik pa laikam, protams, grūtniecības laikā pieķēru sevi domājam – kā šie abi sadzīvos – mans mazais dēliņš, un beidzot pie mums pieradušais kaķis? Iegādājāmies ratus mazajam – pirmajās dienās par katru cenu kaķis gribēja tajos ielīst pagulēt – vienalga, -vai kulbā, vai apakšā – iepirkumu maisiņu daļā. Jau sāku baiļoties, ka tagad miera nebūs, līdīs arī mazulīša gultiņā utt.

Mūsu kaķim ļoti nepatīk būt vienam, arī, ja mājās esmu tikai es, skumst pēc vīra, gaida viņu pārnākam no darba, tāpat ir, ja es kur aizbraucu. Un vistrakāk bija, kad vīrs mani uz dzemdībām aizveda. Vīrs atbrauca uz slimnīcu un stāstīja, ka kaķis tā kā traks uzvedoties, kaujas ar mīkstajām mantiņām, meklē mani, ņaud, staigā neapmierināts..  Dēliņš beidzot bija klāt, un visai drīz pienāca tā diena, kad varējām doties mājās.

Kāds pārsteigums kaķim bija, kad ieraudzīja, ka līdzi „esam paņēmuši” vienu maziņu cilvēciņu – acis lielas, tāds kā nedrošs, kautrīgs palika, baidījās iet klāt. Vakarā jau tā kā piegāja pa kluso klāt, apošņāja, nopētīja, bet vairs neko. Viņam ir tāds paradums – līst zem segām gulēt, ķeksēt visu ar ķepu, un, kad uznāk dauzīšanās mānija – lec visam virsū, kas kustas zem segas, protams, tas mani baidīja. Slimnīca bija mani un mazo nogurdinājusi, tētis arī noguris pēc darba – visi kopā iemigām dīvānā, mani pārsteidza tas kaķa miers, kāds viņam iestājās, kad redzēja, ka arī viņu samīļo joprojām, ka arī viņu papaijā un, ka nedzen prom. Tā nu visi 4 nogulējām vienā gultā tanī vakarā, pa vidu bēbis, viņam pie viena sāna es, pie otra tētis, un turpat blakus – kaķis murrādams snauda.

Pirmo mēnesi kaķis ik pa laikam tomēr vēlējās ielīst dēliņa gultiņas kājgalī, protams, viņam tas netika ļauts, un arī sodījām viņu – iespundējām uz nakti virtuvē. Viņš mums ir viltīgs frukts – pa nakti gaidīja, kad iemiegam, un tad pa kluso līda dēliņa gultiņas kājgalī, bet es, kā jau jaunā mamma, ik pa laikam uzmodos, lai pārliecinātos, ka ar mazo viss kārtībā. Pietika vien paskatīties uz gultiņas pusi, ka kaķis jau leca ārā. Kad nu kaķis saprata, ka tā būs tomēr vienīgā gulta, kurā gulēt viņš nedrīkst, vairs nelīda tanī, bet, mana oma man pastāstīja, ka patiesībā tā esot laba zīme, ja kaķis grib gulēt bērniņa gultas kājgalī, ka viņš tā kā vēloties mazo pasargāt.

Bieži vien mums ir interesantas mazuļa ēdienreizes, es mazo pārsvarā baroju mūsu guļamistabā, viņu novietoju uz spilvena (saucamajā futbolbumbas satvērienā) un baroju, savukārt otrā pusē, vai starp kājām ar klēpī ieliktu galvu guļ kaķis.

Tad vēl ir tās reizes, kad mazajam ir punča problēmas, vai vienkārši raudāšana, kad raudāšana ir ļoti skaļa un spēcīga, kaķim ir tāds kā izmisis skatiens, kas vēstī „nu, kāpēc viņš raud? Sakāt, lai neraud! Es neko viņam neizdarīju, es tiešām neko..” un tad šis aizlaižas. Bet tā kā viņu dīda nemiers, pēc brīža nāk pārbaudīt, vai ar mazo viss kārtībā. Arī, kad mazais iepīkstas gultiņā, kaķis aizskrien pie gultiņas un tad ar tādu gaidošu skatienu veras manī, kā teiktu :”Nāc, paskaties, kas viņam ir..”, reizēm, kad uzreiz neeju, pat noņurdas.

Kad mazo vienkārši turu klēpī, kaķim nereti ir vēlme pieglausties viņam, vai iegulties blakus klēpī, tā viņš izrāda savu mīlestību, un, ja tiek blakus mazajam, murrā no laimes.

Protams, kaķim, kā jau kaķim, uznāk arī pēkšņa vēlme sākt spēlēties ar mazuļa zeķītēm, kas noliktas gultā, gaida savu uzģērbšanas kārtu. Protams, dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks, neļaujam tik un tā līst gultiņā (ko arī vairs nedara), neļaujam pārāk bāzties virsū mazulītim, bet esam novērojuši, ka viņi tīri labi sadzīvo.

Ja mazais ir labā noskaņojumā un pretī dīvānā guļ kaķis, mazais vēro viņu, smaida, iespiedzas pat.

Nereti ir tā, ka, kamēr viens mīļo mazo, otrs apmīļo kaķi, vai padauzās ar viņu, tādējādi dzīvnieks jūt, ka viņš, līdz ar jaunā ģimenes locekļa ierašanos, nav atstāts novārtā un ir patiešām mīlēts.

Zinām, ka daudzas māmiņas, piesakoties bērniņam, mājdzīvniekus nogādā uz laukiem pie vecākiem utml., bet mēs ne brīdi nenožēlojam, ka esam tomēr kaķi paturējuši, pagaidām var redzēt, ka viņš to ļoti novērtē. Viņš mazo respektē, un respektē arī viņa rotaļlietas. Nav tā, ka arī tās mēs aizliegtu viņam pētīt, bet ar tām viņš nespēlējas un īpašu uzmanību nepievērš, kā zinādams, ka tās nav viņam domātas :)

Kaķis mūsu ikdienu tikai papildina ar prieku.

Jā, kaimiņš (mums ir patiešām riebīgs kaimiņš), zinādams, ka mums ir kaķis, reiz, kad ar mazo nācu no pastaigas, apsauca mani un pa sētu sāka kliegt, ka man no kaķa esot jātiek vaļā, vairākas reizes atgādinādams :”ka nepieķer pie rīkles, viņiem patīk, ka te – rādīdams uz kaklu- kaut kas kustas – domādams pulsu, ka nenotiek nelaime, ka nenotiek nelaime..”.  Bet viņam nekad ne dzīvnieki, ne bērni nav patikuši..

Reāli apzināmies, ka dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks ar saviem instinktiem, un lieka piesardzība par ļaunu nekad nenāk, tāpēc, lai arī cik labi abi divi satiktu, nekad neatstājam mazuli ar kaķi vienus pašus.

Kā sadzīvo Jūsu mājdzīvnieks ar bērniem?