Vakars brīvsolī

Brīvdienās pie mums bija atbraukusi mana mamma un tētis. Mazliet paciemojāmies un mamma teica, lai mēs ar vīru uz kādām stundiņām aizbraucam vienkārši atpūsties, kur sirds kāro, bet viņa pa to laiku pasēdēs ar mazo.

Kāda laime! Pat neatceros, kad ar vīru kaut kur pēdējo reizi bijām divatā. Protams, mums tas divreiz nebija jāsaka. Vīrs labprāt gribēja aiziet uz kino un man sākumā arī šī ideja tīri labi patika, jo atceros, kā grūtniecības laikā ar draudzenēm runājām, ka pēc bērna piedzimšanas kino būs kā svētki. Izdomājām jau uz kuru filmu varētu iet un jau bijām ceļā, taču kaut kāds klikšķis notika un es turpat mašīnā izplūdu asarās... Bāc, pašai tas liekas pilnīgi garām – vajadzētu taču priecāties, ka esam tikuši ārpus mājas, idejām, kur braukt un ko darīt vajadzētu birt kā no pārpilnības raga, ka ne paspēt to visu sadarīt, vajadzētu priecāties, ka var uz vienu vakaru aizmirst, ka esmu mamma, bet... man viens vienīgs sentiments un asaras par aizgājušiem laikiem, cik tad bija forši, kad visu varēja, kad varēja skriet, kur kājas nes un darīt visu, kas ienāk prātā. Tagad tik šī retā reize un par notikumu jāatzīst jau fakts, ka tieku uz centru... Trakums,- nodomāju un asaras birst kā pupas... Bet vīrs prot labi mierināt arī pie mašīnas stūres. Turpmāko vakara daļu es jau biju priecīga, smaidīga un patiešām aizmirsusi par mammas lomu.

Uz kino mēs neaizgājām, jo to vakaru man gribējās pavadīt, neiespringstot kaut kādos notikumos vai filmu scenārijos, bet vienkārši padomāt un darīt to, ko patiešām vēlos. Aizbraucām ar vīru uz Elkor Plaza un mazliet iepirkāmies, pēc tam devāmies apskatīt viņa darba jauno biroju, uz kuru viņi nesen kā pārvākušies, bet pēc tam mierīgi pavakariņojām Double Coffee. Pilnīgi sajutos kā randiņā.

Bet vislielākais prieks un pārsteigums man bija par to, cik labi mazais uzvedies. Sagaidīju, ka mana mamma būs izvesta no pacietības, jo mazais pirmo reizi tik ilgi bez mums. Domāju, ka raudās, bļaustīsies un visu laiku prasīs ēst un negulēs. Bet kā par brīnumu mazais ar mammu visu vakaru „nopļāpājis”, vēl viens pats bez palīdzēšanas aizmidzis un nosnaudies stundiņu savā gultiņā un visu vakaru nekādas raudāšanas. Kad atbraucām, viņš uz mani pat īsti neskatījās – mainot autiņbiksītes visu laiku skatījās un smaidīja manai mammai. Un mamma pat jokojoties teica, ka es tik stāstot pasakas, ka mans bērns raud un vakaros bieži vien ir kreņķīgs.  Nosauca Ralfiņu pat par paraugbērnu.

Nu ko, mammu, kad brauksi nākamreiz ?! :D