Trauma bērnu dārzā

05. Jul 2011, 18:31

Kaķu puisēns smagi cietis, zila acs un ķepa sāp.

Tie ir pirmie vārdi, kas raksturo Adriana šīs nedēļas gaitas bērnu dārzā.

Jau pirmdienas rītā, atnākot pakaļ bērnam, uzreiz man tika ziņots, ka Adrians šodien tāds nemierīgs un visu laiku krītot no krēsliem. Un tad nu arī esot kritis no viena krēsla un atsities pret otru. Kad ieraudzīju, neko īpaši manīt nevarēja, jo vaigs bija nomālēts ar kaut ko, iespējams pūderkrēmu.

Nākamajā dienā Adrians vairs īpaši nevēlējās doties iekšā grupiņā pie tās audzinātājas, kura bija arī traumas dienā. Bet, kad parādījās otra, bija ok, aizgāja. Sapratu, ka kaut kāds kontaks viņiem nav izveidojiem un arī no audzinātājas puses jutu tādu vienaldzību.

Tā kā šī bija tikai vasaras grupiņa, un no 1.septembra mums bija jādodas lejā uz mazo grupiņu, kur visi mazuļi tikai šajā gadā uzsāk bērnu dārza gaitas un ir vienā vecumā, tad īpaši nepārdzīvojām. Zinājām, ka lejā gaida mīļa audzinātāja, kura vienmēr samīļo un pažēlo, bet tajā pašā laikā iemāca daudz ko.

Bet tā nu sagadījās, ka vēl vienu dienu Adrianam bija jādodas augšā pie vecās grupiņas, jo mazajiem adaptācija, un mammas ņem bērnus ārā jau pusdienlaikā, bet man dabs un nekā netieku tik ātri pakaļ.

Tad nu domājām, nekas īpšs jau nenotiks. Ejot pakaļ bija tāda dīvaina sajūta, laikam mātes intuīcija. Ieejot grupiņā jau dzirdēju kā Adrians raud - histēriski. Ieraugot mani, auklīte atveda bērnu no guļamistabas, nogozīja galvu, tādā nekādā sejas izteiksmē, tā itkā es būtu vainīga, ka bērns raud. Adrians apķērās man apkārt, kliedza mammīte, mammīte, turējās klāt un nebija pierunājams ne saģērbties, ne apsēsties. Ko tādu redzēju pirmo reizi.

Tikai pēc 10 minūtēm saģērbāmies, ierausās klēpī, piespiedās un tā līdz pat mājām pusaizmidzis tupēja klēpī.

Atnākot mājās, secināju, ka mazais ir pārāk karst, pirmā doma - sabļāvies, bet tad mērījām temperatūru - 38,5. Abi divi apgūlāmies, iedzērām siltu tēju un aizmigām. Pēc pamošanās sākās vemšana, 39 grādi, zāles, ko devu, visas atgrūda. Izsaucu ātros. Nekādu redzamu pazīmju nebija, itkā viss kārtībā, nodeva instrukcijas, vēlreiz iedevām zāles, šoreiz paturēja iekšā.

Nakts bija traka, otrā dienā jau termperatūra kritās un pašsjūta uzlabojās.

Šodien kā jau piektdienā puisis var teikt vesels. Skraida, priecājās, ēd. Tagad jau prasās uz dārziņu, bet sarunājām, ka no pirmdienas atgriežamies pie savas mīļās audzinātājas mazajā grupiņā.

Domāju, ka šī īslaicīgā slimošana bija uz nervu pamata, un sasituma dēļ. Zilums lēnām izzūd, bet skats ir pabriesmīgs.

Tāda nu bija mūsu otrā nedēļa bērnu dārzā, cerams, ka nākamās būs daudz jaukākas.