Sajūtas,kuras pārņem,kad neesmu kopā ar meitiņu

Sveiki visiem.

Esmu pamazām atsākusi darba gaitas,un līdz ar to es  gribētu pastāstīt par savām sajūtām neesot kopā ar savu meitiņu.

Jāatzīstas,ka jau no sākuma domājot par to,ka ar laiku būs jāatsāk darba gaitas,uznāca tāda kā bēda,ka neredzēšu savu mazo princesīti,kā viņai ies,kā viņa jutīsies,vai viņai manis nepietrūks,bet manuprāt daudz grūtāk kā izrādās ir man.

Uz šo brīdi meitiņai ir 11 mēneši 1 nedēļa un 5 dienas un jau 17 augustā sagaidīsim gada jubileju.

Dodoties uz darbu pirmajā dienā, viss ritēja lieliski,meitiņa parāda man atā atā un ar smaidu mani pavada ceļā,esot darbā pirmās stundas paiet ātri un doma par to ka meitiņai iet slikti pat nepieļauju,jo viņa taču ir gādīgās rokās,bet nepagāja vēl pāris stundas un pār mani pārlija skumjas un ilgas pēc meitiņas,ilgas pēc samīļošanas,ilgas pēc viņas,un atliek vien kādam pajautāt,kā ir,vai negribas mājās pie meitiņas? Tad asaras ir neizbēgamas,viņas vienkārši ir un tur neko nevar padarīt.

Jau trešajā darba dienā pārnākot mājās sparotu to ka meitiņa ir uz mani dusmīga,jo pat vairs nesmaida un nenāk un neķeras ap kaklu,tad jau strādāt ir daudz grūtāk,jo visu laiku pieļauju domu,ka meitiņa varētu atsvešināties no manis,un nemīlēt mani vairs tik stipri kā līdz šim,varbūt ka tās ir tikai manas iedomas,bet ceru ka tās tiktiešām ir tikai manas iedomas.

Tagad jau esmu mājās otro dienu kopā ar savu mazo princesīti un izbaudām kopā būšanu,spēlējāmies un dauzāmies,pa nedēļu viņa šķiet ir tik paaugusies un daudz ko vairāk apguvusi.

Kopā strādāju 7 nedēļas nu veselu darba nedēļu, bet nu stundas ir garas ,ne tādas kā parastā darba dienā,bet nu tagad šīs stundas varu atspēkot atpūšoties mājās ar meitiņu ,spēlējoties un darot dažādus dienas darbus.

Bet nu tagad pastāstiet jūs, kādas ir sajūtas,kad jūs atsākāt darba gaitas,vai arī tad kad jūs esat izbraukuši bez bērniņa atpūsties uz ilgāku laiku???

Baiba.