Psiholoģe: pieaugušajiem ir jāvienojas un jānosaka robežas!

Gan jau arī Tu kādreiz esi piedzīvojusi situāciju, kad draudzenes, brāļa, māsas vai māsīcas bērns uzvedas, tavuprāt, nepieņemami. Tomēr kā šādā situācijā pareizi rīkoties – aizrādīt bērniņam vai runāt ar viņa vecākiem? Un ko darīt, ja otram bērnam atļauj kaut ko vairāk – vai ļaut to darīt arī savam bērniņam? To jautājam psiholoģei Diānai Zandei. 

Psiholoģe pārliecināta, ka to, kā šādā situācijā rīkoties, ir jāsarunā pieaugušajiem.

„Satiekoties, piemēram, bērnu ballītē, vecākiem jau pašā sākumā ir jāvienojas par to, ka mēs drīkstam audzināt viens otra bērnus, ko gan es neiesaku, jo šādi var izveidoties konflikts pieaugušo attiecībās, vai arī jānorunā, kas šajā teritorijā, kurā atrodamies ir atļauts, kas – nē.

Un tas ir tikai normāli, ka tad, ja mēs savās mājās pa gultu lēkāt nedrīkstam, to mūsu mājās nedrīkst darīt arī ciemiņi jeb draugu un radinieku bērni! Un tas nekas, ka viņiem mājās tas ir atļauts, jo mūsu mājās pastāv citi noteikumi!

Tātad savās mājās lēkāšana par gultu ir pieņemam uzvedība, bet lēkāšana svešā mājā, svešā gultā – nepieņemam, līdz brīdim, kad bērns ir pajautājis, vai viņš drīkst palēkāt mūsu gultā un saņēmis atļauju,” skaidro Diāna Zande.

Psiholoģe uzsver, ka bērni uzvedīsies tā, kā uzvedīsies, bet pieaugušo uzdevums ir savstarpēji vienoties par to, cik daudz un ko mēs bērniem ļaujam, bet ko neatļaujam. Protams, ne vienmēr vienošanās ir iespējama, tādēļ šajā gadījumā Diāna Zande labāk iesaka tikties un kopīgi pavadīt laiku pēc iespējas neitrālā teritorijā, piemēram, zooloģiskajā dārzā.

Otram bērnam atļauj, vai ļaut arī savam bērnam?

Var gadīties arī tā, ka šādos kopīgos ģimenes vai draugu pasākumos bērniņš saprot to, ka kādam citam bērnam tiek atļauts kaut kas tāds, ko nedrīkst viņš. Kā vecākiem rīkoties šajā situācijā – vai pieļaut izņēmumu?

„Tagad iedomāsimies, vai mums rastos iekšēja konflikta sajūta brīdī, kad otrs bērns skrietu pāri ielai un mēs savam bērniņam teiktu stop? Nē, ne brīdi mūsos nebūtu konflikta sajūtas, jo mēs savu bērniņu gribam pasargāt! Un arī situācijā, kad kādam bērnam vecāki atļauj kaut ko vairāk nekā mēs savējam, ir ļoti līdzīgi.

Ja mūsu ģimenē ir noteiktas robežas, tad mēs tās ievērojam, un ievērojam arī tad, ja mūsu bērns apgalvo, ka otrs bērniņš drīkst kaut ko tādu, kas nav atļauts viņam! Vecāku uzdevums ir šīs robežas ievērot, nevis kaut ko atļaut tikai tāpēc, ka to var kāds cits.

Katrā ģimenē pastāv citi noteikumi, un trīsgadniekam, četrgadniekam noteikti var stāstīt, ka vienās mājās ir vieni, bet citās – citi noteikumi, mājās ir vieni noteikumi, bet teātrī ir citi, un arī uz ielas un veikalā pastāv noteikumi, kas atšķiras. To paskaidrojot, bērniņš mācās tajos iekļauties,” tā Diāna Zande.

Māmiņu Klubs