Pārmaiņas mūsu dzīvē. Anete atgriezusies darbā

23. Mar 2011, 10:56

Cilvēkam pārmaiņas ir nepieciešamas.Citam mazāk, citam vairāk, taču ir. Reti kurš varētu godīgi pateikt, ka neko mainīt negrib un ir labi tā, kā ir.

Es noteikti neesmu no tiem un tieši pārmaiņas ir iemesls manai prombūtnei no Māmiņu Kluba. Sākšu ar to, ka esmu atsākusi darba gaitas, esam pārvākušies no pilsētas uz laukiem, mēģinam dzīvot pavisam zaļi. Cik nu zaļi ir iespējams. Bet nu par visu pēc kārtas.:)

Bērns nereti ievieš korekcijas un mūsu ierasto ritmu sagriež par 180 grādiem. Vēl gadu, divus atpakaļ nevarēju iedomāties, ka es strādāšu maiņu grafiku. Jā, tagad es to daru, lai 16 dienas mēnesī būtu kopā ar savu dārgumu-dēliņu. Arī tas, ka mēs pārvāksimies no lieliska dzīvokļa pašā Siguldas sirdī uz Raganu (mūsu vecvecāku lauku ciematu), ne manos, ne vīra nākotnes plānos nebija iečekots. Taču gan dzīve, gan domas par dēla nākotni to visu koriģēja. Galvenais, ka tas viss ir noticis vienā laikā. Diezgan smags emocionāls pārdzīvojums.

Kā iet manam Gustavam un ko rausis dara tad, kad mamma ir darbā: tētis mums ir uzņēmies lielu atbildību un saprotot to, ka aukli tomēr nevēlamies ne savā, ne bērna ikdienā, auklē dēlu tad,kad es strādāju.

Bailes no nezināmā ir vienmēr, jo nav pieredzes. Pirmajā darba dienā, sev galvā biju uzbūrusi ainu, ka noteikti Gustavs raud, paŗdzīvo un meklē mani, taču tā nemaz nebija un tētis tiek lieliski galā. Protams, ir lietas, kur ir nepieciešams viņu kārtīgi instruēt, jo mana audzināšana viennozīmīgi nesaskan ar apkārtējo radu un citu vecāku viedokļiem, taču kārtīgi izrunājoties un pastāstot, kāpēc es negribu, lai Gusts ēd veikala jogurtus vai citus „labumus”, arī vīram top skaidrs un viņš pieņem manu modeli. Ir vakari, kad pat siltas pusdienas mani sagaida. :)

Protams, mums, mammām, sava bērna režīms ir kā pieci pirksti zināms, taču vīram tas viss ir kas jauns, jo tādas pašsaprotamas lietas, kā tas un tas dēlam pusdienās, tādas un tādas drēbes utml.,nav viegls uzdevums. Es nevarētu apgalvot, ka mans vīrs pieder stiprā dzimuma kategorijas, kas uzskata,ka „sēdēt” mājās ar bērnu ir viegli, taču par neko sevišķu to viņš arī neuztvēra. Nu gan domas ir mainījušās un es jūtu, ka tieku novērtēta ne tikai kā laba namamāte, bet arī kā mamma, kas visu tomēr vienmēr paspēj.

Es biju diezgan ilgi dzīvojusies mājās, jo ¾ grūtniecības laiku pavadīju „uz slimības lapas”. Kopā sanāk aptuveni divi gadi.Diezgan ilgi laiks, ne tā? Tāpēc arī došanās darba gaitās nebija tik ļoti grūti uzsākams darbiņš.Droši varu teikt, ka arī attiecības ar dēlu ir pavisam citā sajūtu un nodarbju līmenī, jo tās pašsarptotamās lietas kā ikdienišķās pastaigas, laiska vāļāšanās gultā vai vienkārša kopā būšana šobrīd ir ekskluzīvā pozīcijā.Cenšos maksimāli veltīt laiku bērnam, attīstīt viņa iekšējo pasauli. Arī Gustava ikdiena ar tēvu ir ieviesusi daudz pozitīvu lietu, dēls visnotaļ ir kļuvis patstāvīgāks, jo es zinu savu vīru un viņš nav tik „mīksts” un pielaidīgs kā es. :)

Nedaudz atskats par Gustava sasniegumiem- pēc pusotras nedēļas dēlēnam būs 1g., 3mēn.

Ļoti daudz runā par pārsteigumu mums, sakarīgas frāzes, kas reizēm šķiet pilnīgi vietā. :D Zina, ka tukšie iepakojumi ir jāmet miskastē, tāpat, kad gatavojam vakariņas, ņem no plauktiem ārā pannas un katlus, piestumj krēslu un iesaistās procesā. Mācās ēst patstāvīgi-tas viennozīmīgi ir tēva nopelns, tāpat esmu novērojusi, ka podiņa lietas ir vīra pārziņā, viņiem ir sava tehnika un savas darīšanas, jau vairākus vakarus.

Atnākot mājās, mani sagaida papildināts podiņa saturs. Cik laimīgs viņš ir laukos! Netālu no mums dzīvo Gustava vevecāki, kuriem ir riktīga lauku māja ar visiem lopiņiem, smilšu kaste, baseiniņš un topošais slidkalniņš priecēs viņu visu vasaru. Tā nu īsumā mums iet. :)

Sveiciens visām māmiņām un bērniņiem. :)