Par kāzām

Lasi par māmiņas Rebekas Šulcas pārdomām par kāzām - kāpēc precēties, kas viņu atur no šī soļa.

Šoreiz aizdomājos par kāzām un precēšanos.  Uzreiz pasaku- es neesmu precēta, bet tam ir tikai viens iemesls - Naudas trūkums. Gan man, gan manam draugam nav svarīgs ne tas papīrs, ne tas gredzens! Svarīgākais ir notikums un kamēr mēs nevarēsim atļauties tādas kāzas, kādas gribam, tikmēr neprecēsimies. 

Manam draugam ir prasības un idejas, kam obligāti jābūt un jānotiek viņa kāzās un man tāpat.  Mēs taču plānojam precēties tikai vienu reizi mūžā. Lai gan ir tā, ka tas, ka neesam precējušies, man brīžiem liek justies dīvaini, tādā ziņā, ka īsti nezinu, kā stādīt priekšā savu otro pusīti- par vīru viņu saukt nevar, jo neesam precēti. Par draugu arī negribas saukt, bet nu sanāk, ka tā saucu, jo nu kas viņš man par draugu! Tā jau nav vairs tikai draudzība. Un civilvīrs izklausās vienkārši šausmīgi.

Nesen biju uz draugu kāzam, kuri rīkojās pretēji maniem uzskatiem, uzrīkoja kāzas, kurās bija tikai un vienīgi sarakstīšanās un pasedēšana pie viņiem mājās. Nevienas tradīcijas, nekā. Cilvēki arī tikai paši, paši tuvākie ģimenes locekļi. Šos cilvēkus nesapratu pilnīgi un galīgi. Jāpiebilst, ka pat bērnu viņiem nav, kas izskaidrotu šādu viņu rīcību.

{smallpic:1}

Gribas padalīties arī ar jums priekos! Mans mazais Jēkabiņš savos 6 mēnešos piecēlās kājās. Nekādā veidā viņu neesmu pamudinājusi to darīt, bet viņš to dara. Turklāt nav izlaidis citus attīstūbas posmus, jo viņš gan sēž, gan akīvi rāpo!!!