Nikoliņas bučas,bučiņas,mīļas un skanīgas!

Sveiki!

Esmu ar tik bagātām emocijām piepildīta,ka vēlos padalīties tajās arī ar jums.šoreiz runa ir par meitiņu un viņas skanīgajām un mīļuma pārņemtām bučiņām.

Jau trešo dienu meitiņa ir pārņemta ar buču došanu,bet nu viss aizsākās tā:

Aizaizvakar atgūlos,jo jutos pārgurusi,te gandrīz jau iemigusi,sajūtu ka mazā man tuvojas un iedod buču,atveru acis un te man pretī smaidoša meitiņa,apgriežās un aiziet uz otru istabu,pēc minūtes atkal klāt un buča.Šāda staigāšana ilga gandrīz pusstundu.Tas manī radīja tādu kā pacilātību,jo kas tad var būt jaukāks kā mīļas bučiņas no bērniņa.

Nākamajā dienā buču došana atkārtojās,intereses pēc pagriežu galvu uz otru pusi,lai pavērotu ko nu mazā darīs vai nedarīs.Meitiņa pienāk klāt,uzrāpjas tik augstu,lai varētu iedot buču un hops,buča uz vaiga,tad it kā ejot projām saprot,ka buča iedota uz vaiga,atkal atgriežas un mēģina tik ilgi,kamēr buča iedota uz lūpām,pēc tam smaida un aiziet ar paceltu galvu.

Buču došana atkārtojas arī trešajā dienā,dažādās vietās un situācijās...

Sirds ir tik piepildīta,kad mazā dvēselīte iedod bučiņu,reizēm tās dod spēku,reizēm uzmundrinājumu,bet reizēm liek padomāt,cik bezgalīgi laimīga es esmu.

Domāju ka visa šī buču došana ir noskatīta no vecākiem,jo diendienas sabučojamies no rītiem,kad pavadām viens otru dienas gaitās un arī reizēm tāpat,jo mīlam viens otru.Bučas dodam arī meitiņai,jo mīlam viņu.Nu ir pienācis pretī došanas laiks,bučiņu došanas laiks.

Vai jūsu mazie dod bučiņas un kā tas aizsākās? Padalies arī tu!

Baiba.