Maikliņš, ļaļa un mincītis

Manam dēliņam Maikliņam ir viena mīļmantiņa un 2 mīļlietiņas.

Maikliņam jau no pirmajiem dzīves mēnešiem ļoti patīk dzīvnieki, bet visvairāk kaķīši. Un līdz ar to, viss, kas ir ar kaķīšiem, viņam ļoti patīk. Vecvecmamma zinādama, cik ļoti patīk mincīši, pirmajā dzimšanas dienā uzdāvināja gultas veļas komplektu - spilventiņu un pledu ar mincīti. Tiklīdz Maikls ieraudzīja šīs 2 lietiņas, tā sāka tās mīļot. Kopš tā brīža Maikls, spilventiņš un pleds ir nešķirami. Šo sedziņu un spilventiņu Maikliņš sauc par mincīti. Kad prasa, kur sedziņa, tas skan - kur minka? Staigādams pa māju satinas sedziņā, mēdz nolikt uz grīdas un apgulties. Vai vienkārši staigā no vienas istabas uz otru, vienā rokā spilventiņš, otrā rokā sedziņa.

Ir iemācījies pieglausties un murrāt kā mincītis. Gulēt gāja tikai un vienīgi ar šo sedziņu un uz šī spilventiņa. Ņemot vērā, ka caurām dienām spilvens un sedziņa tika vazāti pa grīdu, nācās bieži mazgāt, un tas bija ļoti sarežģīts process. Labprātīgi nedeva mazgāt, un nekā nevarēju ar vinu sarunāt, lai iedod izmazgāt. Parasti mazgāju no rīta, lai līdz pusdienas laikam izžūst, jo bez tiem gulēt neiet. Un, lai ieliktu šīs lietas veļasmašīnā, tas bija jādara pa kluso, tā, lai dēls neredz, jo tad bija liela raudāšana. Protams, gadījās, ka pamana savas mīļlietiņas mazgājamies veļasmašīnā, tad raudāja, negāja prom no veļasmašīnas līdz tā atvērās. Bieži gadījās tā, ka tādas mitras, tikko no veļasmašīnas, paņem un nedod pakarināt uz balkona, lai izžāvētu. Uz viņa mīļlietiņām nedrīkst neviens gulēt, tās nedrīkst neviens aiztikt, tās ir tikai un vienīgi Maikliņa. Nu jau ir pagājuši 2 gadi, kopš šīs lietiņas ir pieķērušās Maikliņa sirsniņai, un pieķeršanās nav mazinājusies.

Otros Ziemassvētkus Maikliņš svinēja 1,3 gadiņos, protams, arī dāvanas bija, un šajā gadā tās bija tādas nozīmīgākas, jo iepriekšējā gadā bija tikai 3 mēnešus vecs. No visām dāvanām uzreiz iepatikās viena, tā bija teletūbiju lelle, ko uzdāvināja baba Benita. Tiklīdz Maiklam to pasniedza, viņš piespieda to sev klāt un mīļoja. Maikliņš sāka ņemt blakus gultā un vairs nav iedomājama gulētiešana bez lelles. Šo lelli viņš sauc par ļaļu. Ļaļa ar viņu ir kopā visu dienu, kamēr vien esam istabā. Bet dažreiz uzprasa paņemt līdzi savu draudzeni laukā pastaigāt. Abi kopā dara visdažādākās lietas - sēž pie galda, pusdieno, dejo, skatās multenes, vizinās ar mašīnu. Maikliņš noliek lelli uz mašīnas aizmugurējā spoilera un vizina.

Ir bijusi vēlēšanās paņemt līdzi vannā, bet tā kā lelle ir no auduma, tad kopīgas peldes atkrīt. Ļoti patīk ietīt lelli savā mīļākajā sedziņā un aijāt, Maikliņš šūpo to uz rokām un dzied aijā, aijā. Tā pat kā ar mīļlietinņām mincīšiem, tā arī ar lelles mazgāšanu iet diezgan grūti, pat vēl grūtāk, jo to viņš neizlaiž no acīm. Ir bijuši daži kuriozi gadījumi, piemēram, dēls sadara nedarbus, kad prasu, kas to izdarīja, viņš man saka, ka ļaļa. Spēlējoties sasitas un nāk sūdzēties, ka ļaļa viņam iesita. Maikliņš un ļaļa ir labākie draugi jau pusotru gadu. Pēdējās dienas Maikls nāk un saka, ka ļaļa prasīja ēst, vajagot iedot melno maizi. Es viņam iedodu, vēlāk atnes atpakaļ un saka, ka ļaļa jau paēda, vairs negrib. Kad esam laukā un dodamies mājās, Maikls saka, ka viņu mājās gaida ļaļa un mincītis, tiklīdz ieiet pa durvīm, dodas apraudzīt un samīļot.

Šīs lietiņas ir tik ļoti mīļas, ka nevaru iedomāties Maikliņu bez tām. Dienu no dienas viņi ir kopā - Maikls, ļaļa un mincītis.