Kņopja grauzējpeles uzdarbojas!

21. Dec 2010, 20:15

Patiesībā visu laiku satraucos par to, kā atradināšu no knupīša, ko mūsu mājās vispār sauc par Kņopi, jo to intensīvi lietojām līdz 2 gadiem un aptuveni 3 mēnešiem.

Tagad esmu sapratusi, ka viss manā un bērna dzīvē patiesībā notiek pats no sevis, gan atradināšana no krūts barošanas, gan no gulēšanas lielajā gultā, gan no pamperiem, un arī no knupīša.

Satraucos par to, ka neiesaka lietot knupīti, ja bērnam ir vairāk par 2 gadiem, jo tas kaut kā ietekmējot sakodienu, tad nu ilgi un dikti spriedām, vai aicināsim talkā kādu peli, kura būs knupīti aizvilkusi, vai tas aizkritīs kaut kur, kur vairs nevar to dabūt, vai vēl kādi varianti.

Pienāca laiks, kad knupītis vairs nebija nolikts redzamā vietā, bet tika iedots tikai tad, kad bērns to prasīja, tad nāca periods, kad knupīti devām tikai uz gulēšanas laiku- gan diendusā, gan pa nakti, tikai vakaros jau meita bija ar mieru kaut 7 vakarā līst gultā un it kā 'gulēt", lai tikai to dabūtu. Tad vienreiz tētis sāka pamanīt no rīta gar māju staigājošas Kņopja grauzējpeles :) Tā tās kādu laiku klaiņoja, klaiņoja līdz vienā dienā bija mazliet iekodušās pašā knupīša galiņā (mazliet galiņu apgriezu ar šķērēm), šis knupītis momentā netika atzīts par labu esam, un tika pieprasīts cits, ko nācās arī iedot, jo bērns skaidri zināja, ka ir vēl mājās viens knupītis. Šim knupītim tikai izdūrām mazu caurumiņu ar šķērēm, kurš pamazām zelējot kļuva arvien lielāks - tādejādi atkal bija uzdarbojušās Kņopja grauzējpeles. Šo variantu bērns pieņēma, domājot, ka viņa pati ir to sagrauzusi, tad nu pamazām arī atteicās no knupīša aptuveni 2,4 gadu vecumā.

Mans galvenais novērojums un ieteikums: manuprāt, nevajag ar varu atņemt, bet pamazām atradināt. Ātrāk vai vēlāk bērns atradināsies pats, jo es domāju, ka, ja bērns tik cītīgi tomēr zelē knupīti, tad viņam ir tāda vajadzība, kad šo knupīša zelēšanu aizstātu ar ko citu, tad arī pamazām bērns pats atradināsies.