Kad saproti, ka būsi atkal VIENA! Sveicam jaunu blogotāju!

Mūsu blogotāju pulkam ir pievienojusies māmiņa, kura vēlas izmantot niku- pepy. Respektēsim viņas vēlmi runāt par smagākām tēmām, slēpjoties aiz segvārda!

Ir Ziemassvētki..

Mana mazā princesīte dzīvojas pa savu gultiņu un spēlējās ar kaķiem(grabulīši, kas pārvilkti pār gultu). Šodien "zobiņi" liek manīt par sevi izteiktāk kā citas dienas..  Dēlēns pārcilā dāvanas un spēlējās sava istabā... Vīrs nodevies pusdienlaika snaudai- tā kā sanācis pa svētkiem tā pamazāk pagulēt, bet es sēžu pie PC un dzeru kafiju ar asarām acīs, jo saprotu, ka šī ir pēdēja nedēļa ko pavadām kopā visi ...

Vīrs uzreiz pēc jaunā gada dodas peļņā uz Vāciju.. Nu citas iespējas mūsu ģimenei diemžēl nav, jo dēļ jaukās dižķibeles- darbu atrast ir nereāli..  Pat nezinu, ko tagad darīt.. godīgi sakot esmu nelielā panikā- „Kā ar to visu tikšu galā??!!”

Nedaudz atkāpšos un iepazīstināšu ar savu ģimeni!

Tagad esam mēs 4 ;) 
{pic:1}

Es, vīrs un burvīgi divi bērniņi! Vecākais bērniņš ir dēls-Mārtiņš no manas pirmās laulības, dēlam jau ir 5 gadiņi.. 

Un nesen mūsu ģimenē pievienojās princesīte-Evelīna-  šobrīd 3.5 mēnešus jauna dāma! 
Tā nu sanāca, ka dēlu audzināju viena ar savas ģimenes palīdzību. Nu nesanāca mums ģimene ar pirmo vīru-abi bijām nu dikti jauni ( man tik 17 gadu bija).. Grūtniecība bija sarežģīta, dēls dzima priekšlaicīgi (34.ned) un gāja traki! Un godīgi sakot bija nežēlīgi grūti! Visas tās ārstu kontroles, svēršanās pirms un pēc ēšanas, stingrie režīmi, nabas trūces utt.

Vēl nācās agri sākt strādāt- dzīvoju tāpat pārsvarā savai ģimenei uz kakla, nepabeidzu mācībās, bet kopā pa visiem kaut kā tikām galā un nu puika brašs un aktīvs jauneklis.

Kad iepazinos ar tagadējo vīru un sakām dzīvot kopā, un plānot bērniņu-man bija ļoti svarīgi tas, lai neesmu viena! Lai ir mīļotais cilvēks blakus, uz ko paļauties! Vēlreiz vientuļās māmiņas statusu nevēlējos. Un tā arī bija līdz vīrs zaudēja darbu. Meita vēl nebija piedzimusi, kad mums sākās nopietnas grūtības naudas ziņā! Dzīvojām uz manu algu vien...

Vīram ik pa laikam parādījās haltūras, tad bija kaut kādi papildus ienākumi. Nesen novembra sākumā pārvācāmies uz vīra pilsētu dzīvot, cerējām, ka šeit kaut kas nospīdēs, bet- bez panākumiem..

Vienīgais, ko vīrs dabūja, ir tie 100 lati bezdarbniekiem. Protams, vīrs godprātīgi iet un strādā, bet nu ar to nepietiek! Knapi ar manu māmiņalgu varam nosegt rēķinus un kredītus-ko treknajos gados savācāmies..

Tad nu dažas dienas pirms Ziemassvētkiem man vīrs taujāja par Vāciju, vai es viņu laidīšot, vai tikšot galā šeit bez viņa utt. Visu saliekot par plauktiņiem, sapratām, ka citas izejas mums nav- viņam ir jābrauc! Tad mēs varētu segt savus parādus un varbūt pat iekrāt kaut ko periodam, kad man māmiņalga beigsies..

Atpakaļ jau atbraukt var jebkurā brīdi un bezdarbniekiem arī ir 2mēnešu handikaps- iespēja pārtraukt 100 latu darbus  un atgriezties atpakaļ, ja nekas nesanāk jaunajā darba vietā! Bet nu situācija tagad ir tāda- ka es viena ar diviem maziem bērniem man pilnīgi svešā pilsētā.. Pat nezinu, kā tikšu galā?

Jāmaina viss dienas ritms, viss jāmaina- sanāk, ka no Jaunā gada mani sagaida atkal vientuļās māmiņas statuss..  Diena tad mums sāksies jau septiņos, nevis kā parasti mēs snauduļojām līdz pusdienlaikam.. Visbiedējošākais ir tas, ka būs jāstaipa rati-kas mums ir veci un nenormāli smagi! Kaut gan pirmais stāvs, bet nu rati ir padsmit kilogramus smagi un arī meitiņa 7kg, kaut gan viņai pat nav 4 mēneši.

Nespēju iedomāties, kā būs dzīve bez viņa klātbūtnes... Nebūs, kam pieglausties klāt, nebūs, ar ko aprunāties utt.. Šeit nevienu nepazīstu, ja neskaita vīra ģimeni! Zinu, ka izvēles nebūs, būs vienkārši jāsaņemas un jātiek ar visu galā! Bet nu Ceļš vēl tik sākts iet...