Jauna dzīve Jaunā gadā! Sveicam jauno blogotāju- māmiņu Lieni Spakovsku!

Lienes Spakovskas blogs, meitiņai 8 mēneši

Nezinu pat, ar ko sākt. Ilgi domāju, tāpēc nolēmu sākt rakstī blogus.

Kā iepazīšanās blogu vēlos pastāstī, kā mums pagāja pēdējās Vecgada dienas, kā sagaidījām Jauno gadu un kā mums pagāja pirmā nedēļa 2010. gadā!

Sākšu ar to, ka jau pēdējā nedēļa līdz Jaunajam gadam mūs skāra ar krasām un jaunām pārmaiņām dzīvē.

{pic:1}

Manai meitiņai tagad jau ir 8 mēneši, pašai būs 22. Līdz šim visu laiku dzīvoju privātmājā ar savu vīru, meitiņu, savu māti un, protams, ar 3 suņiem un kaķi. Kas varēja iedomāties, ka 350 kvadrātmetru lielā mājā cilvēki nevar dzīvot mierīgi, viens otru netraucējot?! Mums bija ar mammu bijušas nesaskaņas, taču pienāca diena, kad es to vairs nevarēju izturēt un pateicu savai mātei: “Mēs aizejam!” Kāpēc? Tāpēc, ka es nevaru ciest, ka dzērājus, konkrētāk, manai mātei patika vienu reizi pa diviem mēnešiem tā kārtīgi iedzert un tad jau viss nāk pār lūpām ārā, nedomājot, vai kādu aizskarsi vai nē.

Tā nu mēs aizgājām, izīrējām 2 istabu dzīvokli. Pirmās dienas man bija grūti pierast divās istabās, mazā virtuvē, mazā koridorā, tualetē, mājās tomēr bija lieli plašumi. Taču īstenībā man ar vīru šajās divās nedēļās ir uzlabojušās savstarpējās attiecības, mēs esam kļuvuši vēl tuvāki un mums atliek vairāk laika sev, nevis veltot stundas lielās mājas uzkopšanai, suņa barošanai, sniega tīrīšanai vai malkas nešanai.

Dzīvokli īrejam no 31.decembra un tā nu sanāca, ka vīram svētku naktī bija jāstrādā nakts maiņa un es ar peciņu sagaidīju Jauno gadu divatā jaunā dzīvoklī.

{pic:2}

No vienas puses bija skumīgi, taču tajā pašā laikā sapratu, ka viss ir uz labu un, protams, skatījos pa logu, kā cilvēki staigā, smaida, priecājas. Taču es neskumu, jo tieši 24:00 es attaisīju šampi, ielēju sev glāzē, paņēmu mazo rociņās un abas skatījāmies pa logu uguņošanu. Kad bija 00:01, zvanīja vīrs un trijatā kaut virtuāli, bet pabijām kopā, mutiski sarunājoties!

Tā mēs sākām Jauno gadu, uzsākot jaunu dzīvi jaunā vietā un ar skaidrām, skaistām domām..

Šajās dienās esam jau iedzīvojušies un esam ļoti apmierināti. Uzskatu, ka ir jāmēģina dzīvot atseviķi bez vecākiem!

Redzēs, protams, varbūt mēs atgriezīsimies vēlāk dzīvot pie vecākiem. Māte, protams, to vēlas, tomēr tur bija liels plašums, liela teritorija, mežs blakus, pļava, dīķis.Bērnam ideāla vieta, kur augt.

Protams, man bija grūti pierast pie visiem pilsētas trokšņiem- kaimiņi, mašīnas, lifts, taču, cerams, šis gads mums tiešām būs labāks un veiksmīgāks ģimenes attiecībās un es ceru, ka šādā veidā dzīvojot nošķirti no mātesm, man ar viņu attīstīsies tuvākas un labākas attiecības kā līdz šim!

Daudzi mūs nosoda, ka pametam māti vienu pašu, taču jau 3 gadus mūsu mājās nav dzīves.

Kā jau ir tāds teiciens- nosodīt ir viegli, bet to piedzīvot ir kas cits!!

Lai Jums visiem laimīgs šis gads!