Jāsāk ar sevi!

Bieži aizdomājos, ko nozīmē Māmiņu kluba diskusijās lietotā frāze „dažām arī ar vienu bērnu ir par daudz”. Vai tas ir atzinums, ka sieviete nav bijusi gatava bērnam, vai tas nozīmē, ka sieviete kaut kādā veidā iemantojusi sliktas rakstura īpašības (slinkums, iztrūkstoša iztēle, nespēja izprast tuvāko u.tml.), vai  arī vienkārši dzēlība, bet šoreiz ne par to, jo cilvēki ir dažādi, to izteikšanās veids un vārdu nozīmju izpratne vai sajūta par vārdu ir atšķirīga. Šoreiz tikai un vienīgi par mani un atziņām, pie kurām nonācu par šo visu domājot.

Es, šķiet, lielā mērā piederu pie tām māmiņām, kas saņēmušas komentāru „dažām arī ar vienu bērnu ir par daudz”. Tas man vairākkārt licis izvērtēt sevi un savas spējas būt par mammu. Un vienmēr, kritiski izvērtējot visus „par” un „pret”, nonāku pie viena un tā paša – es savam bērna esmu ideāla mamma, tikai… es atļaujos nogurt. Varbūt ne tik daudz atļaujos, bet es tiešām nogurstu. Es nogurstu un atļaujos to skaļi paust. Un atļaujos nogurt uz ilgāku laiku, nevis 5 minūtēm vienreiz nedēļā. Es atzīstu savu vājumu un zinu, ka ir brīži, kad man uz mirkli gribas nebūt par mammu. Taču tas nenozīmē, ka šajos mirkļos es savu bērnu mīlētu mazāk, vai arī nožēlotu, ka man viņš ir. Un mana problēma acīmredzot ir tajā, ka, nevis es neprotu ātri „atjaunoties, es neprotu aizmirst to sajūtu, ko dod atpūšanās. Līdz ar to es bieži nonāku pie apzinātas vajadzības atpūsties – atpūsties no būšanas par mammu. Un atkal – tas nenozīmē, ka bērns mani neiedvesmo jaunām lietām, vai arī es tādos brīžos mīlu savu bērnu mazāk. Es vienkārši atzīstu, ka man vajag atpūsties no mammas pienākumiem. Kāpēc? Par to arī domāju…

Pētot sevi un savas sajūtas, esmu nonākusi pie turpmākajiem secinājumiem. Dieviņš pie mums sūta bērniņu, par kuru mēs sākumā zinām visai maz. Katrai šis pārbaudījums – izaudzināt bērnu – ir ar atšķirīgu slodzi un pienākumu apjomu, kā jau tas mēdz būt arī, esot darba attiecībās, kur kādam pienākumu un atbildības apjoms ir lielāks, bet kādam - mazāks, kādam darba ritms ir straujāks, kādam – lēnāks. Un katra mēs, sevi it kā pazīstot, piesakoties kādam amatam, pirms tam izvērtējam – vai mūsu temperaments un rakstura īpašības atbilst šī amata prasībām, vai spēsim izpildīt prasīto, vai varam sevi tiktāl attīstīt, ka vadītājs nebūs vīlies.

Šādi es nonāku pie tā lielā iemesla, kādēļ man vajadzīga atpūta – ja mēs, sevi pazīstot, jau, pirms bērniņa plānošanas, zinātu, kāds temperaments piemitīs mūsu atvasei, spētu to pat izvēlēties, saskaņot ar savu temperamentu, ļoti iespējams nepastāvētu tādas parādības kā pēcdzemdību depresijas, nogurums no ikdienas un līdzīgi procesi, kas saistāmi ar tām negatīvajām būšanas par māmiņu pusēm.

Atkal par mani… Viennozīmīgi šobrīd, stāvot jau uz trešā gadu desmita sliekšņa, varu pateikt – lasot jebkuras pazīmes par izlutināšanu un hiperaktivitāti, secinu, ka esmu izcili izlutināta un pa lielai daļai arī hiperaktīva. Kā saprātīgi un atbildīgi pieaugušie mēs spējam iedomāties – cik grūti citiem ir ar tādiem pieaugušajiem kā es. Neesmu zelta gabaliņš nudien.

Mūsu ģimenē ienācis straujais un skaļais bērns. Tad nu ikdienā man pretī raugās acu pāris, kurš spoguļo mani visai lielā mērā. Dzirkstele pret dzirksteli! Kā lai šeit nerodas īssavienojums? Katrs no mums abiem vēlas sevi saglabāt – tas ir instinkts, tikai rezultātā es ar sava pieaugušā atbildīgo prātu, cenšoties neradīt konfliktsituācijas, rūpīgi plānojot katru sekundes simtdaļu, vakarā fiziski krītu no kājām. Cik bieži gan neesmu dzirdējusi no citām mammām līdzjūtības līdzīgas šai „jā, mans bērns ir kustīgs, bet negribētu būt tavā vietā!” Es domāju, ka neesmu tāda vienīgā, kam šādi ir teikts!

Nu, lūk, rezultātā ar mani ir tā, ka mana uzmanības noturība nav ļoti liela, mana pacietība – bezizmēra, tādēļ arī dienas beigās ir tas nogurums un tādēļ katru mēnesi vismaz vienu dienu gribu nepildīt mammas funkciju (tomēr šajā laikā pat ļoti ilgojos pēc sava bērna). Tas ir tikai un vienīgi kā situācijās, kad darba ņēmējs dodas pelnītā ikgadējā atvaļinājumā, lai atkal uzņemtu spēkus, tā kā reāli tas ir vienīgais veids kā atjaunoties un spēt visu pildīt arvien tik labāk.