Bieži aizdomājos, ko nozīmē Māmiņu kluba diskusijās lietotā frāze „dažām arī ar vienu bērnu ir par daudz”. Vai tas ir atzinums, ka sieviete nav bijusi gatava bērnam, vai tas nozīmē, ka sieviete kaut kādā veidā iemantojusi sliktas rakstura īpašības (slinkums, iztrūkstoša iztēle, nespēja izprast tuvāko u.tml.), vai arī vienkārši dzēlība, bet šoreiz ne par to, jo cilvēki ir dažādi, to izteikšanās veids un vārdu nozīmju izpratne vai sajūta par vārdu ir atšķirīga. Šoreiz tikai un vienīgi par mani un atziņām, pie kurām nonācu par šo visu domājot.
Es, šķiet, lielā mērā piederu pie tām māmiņām, kas saņēmušas komentāru „dažām arī ar vienu bērnu ir par daudz”. Tas man vairākkārt licis izvērtēt sevi un savas spējas būt par mammu. Un vienmēr, kritiski izvērtējot visus „par” un „pret”, nonāku pie viena un tā paša – es savam bērna esmu ideāla mamma, tikai… es atļaujos nogurt. Varbūt ne tik daudz atļaujos, bet es tiešām nogurstu. Es nogurstu un atļaujos to skaļi paust. Un atļaujos nogurt uz ilgāku laiku, nevis 5 minūtēm vienreiz nedēļā. Es atzīstu savu vājumu un zinu, ka ir brīži, kad man uz mirkli gribas nebūt par mammu. Taču tas nenozīmē, ka šajos mirkļos es savu bērnu mīlētu mazāk, vai arī nožēlotu, ka man viņš ir. Un mana problēma acīmredzot ir tajā, ka, nevis es neprotu ātri „atjaunoties, es neprotu aizmirst to sajūtu, ko dod atpūšanās. Līdz ar to es bieži nonāku pie apzinātas vajadzības atpūsties – atpūsties no būšanas par mammu. Un atkal – tas nenozīmē, ka bērns mani neiedvesmo jaunām lietām, vai arī es tādos brīžos mīlu savu bērnu mazāk. Es vienkārši atzīstu, ka man vajag atpūsties no mammas pienākumiem. Kāpēc? Par to arī domāju…
Pētot sevi un savas sajūtas, esmu nonākusi pie turpmākajiem secinājumiem. Dieviņš pie mums sūta bērniņu, par kuru mēs sākumā zinām visai maz. Katrai šis pārbaudījums – izaudzināt bērnu – ir ar atšķirīgu slodzi un pienākumu apjomu, kā jau tas mēdz būt arī, esot darba attiecībās, kur kādam pienākumu un atbildības apjoms ir lielāks, bet kādam - mazāks, kādam darba ritms ir straujāks, kādam – lēnāks. Un katra mēs, sevi it kā pazīstot, piesakoties kādam amatam, pirms tam izvērtējam – vai mūsu temperaments un rakstura īpašības atbilst šī amata prasībām, vai spēsim izpildīt prasīto, vai varam sevi tiktāl attīstīt, ka vadītājs nebūs vīlies.
Šādi es nonāku pie tā lielā iemesla, kādēļ man vajadzīga atpūta – ja mēs, sevi pazīstot, jau, pirms bērniņa plānošanas, zinātu, kāds temperaments piemitīs mūsu atvasei, spētu to pat izvēlēties, saskaņot ar savu temperamentu, ļoti iespējams nepastāvētu tādas parādības kā pēcdzemdību depresijas, nogurums no ikdienas un līdzīgi procesi, kas saistāmi ar tām negatīvajām būšanas par māmiņu pusēm.
Atkal par mani… Viennozīmīgi šobrīd, stāvot jau uz trešā gadu desmita sliekšņa, varu pateikt – lasot jebkuras pazīmes par izlutināšanu un hiperaktivitāti, secinu, ka esmu izcili izlutināta un pa lielai daļai arī hiperaktīva. Kā saprātīgi un atbildīgi pieaugušie mēs spējam iedomāties – cik grūti citiem ir ar tādiem pieaugušajiem kā es. Neesmu zelta gabaliņš nudien.
Mūsu ģimenē ienācis straujais un skaļais bērns. Tad nu ikdienā man pretī raugās acu pāris, kurš spoguļo mani visai lielā mērā. Dzirkstele pret dzirksteli! Kā lai šeit nerodas īssavienojums? Katrs no mums abiem vēlas sevi saglabāt – tas ir instinkts, tikai rezultātā es ar sava pieaugušā atbildīgo prātu, cenšoties neradīt konfliktsituācijas, rūpīgi plānojot katru sekundes simtdaļu, vakarā fiziski krītu no kājām. Cik bieži gan neesmu dzirdējusi no citām mammām līdzjūtības līdzīgas šai „jā, mans bērns ir kustīgs, bet negribētu būt tavā vietā!” Es domāju, ka neesmu tāda vienīgā, kam šādi ir teikts!
Nu, lūk, rezultātā ar mani ir tā, ka mana uzmanības noturība nav ļoti liela, mana pacietība – bezizmēra, tādēļ arī dienas beigās ir tas nogurums un tādēļ katru mēnesi vismaz vienu dienu gribu nepildīt mammas funkciju (tomēr šajā laikā pat ļoti ilgojos pēc sava bērna). Tas ir tikai un vienīgi kā situācijās, kad darba ņēmējs dodas pelnītā ikgadējā atvaļinājumā, lai atkal uzņemtu spēkus, tā kā reāli tas ir vienīgais veids kā atjaunoties un spēt visu pildīt arvien tik labāk.
taisnība jau gan ir, jo pat sajūta, ka mamma tur, otrā telefona galā, jūt līdzi, palīdz atkal saņemties.
jau laikam trešo reizi teikšu - tur jau tas joks, ka virtuālā vide ir viltīga, jo esam ierobežoti tajā, kā izsakāmies, tādēļ dažkārt pat vislabākie nodomi tiek pārprasti. iemesls tajā, ka varbūt otrs, trešais, simtais izlasīs frāzi ar ne to intonāciju savā prātā, lai gan varbūt tam bijusi absolūti cita nozīme 😀 kā redzams, arī es esmu pārprasta, jo nevienā brīdī jau neesmu nevienu apšaubījusi, nosodījusi vai kā savādāk. vienkārši nonācu pie atziņas - par maz tiek novērtēts ģimenes pieaugušo temperaments 😉
nu mans mērķis jau vispār, kā jau augstāk rakstītajā arī minēju, nebija - kādēļ kāds (Tu vai cits) teicis šos vārdus vai ko un kā ar to domāja, vai arī saņemt kādu taisnošanos, šoreiz tikai un vienīgi rakstīju par sevi, savām sajūtām un secinājumiem, kad šo frāzi "izlaižu" caur sevi, savu izpratni par vārdu 😀
mana galvenā doma šajā visā bija, ka par maz tiek ņemts vērā tāds faktors kā mammas temperaments. pārsvarā tiek runāts par bērna temperamentu, vajadzībām, kas jāapmierina, kuras nedrīkst būt atstātas novārtā, izpratni par to visu. taču reti tiek salikts kopā mammas temperaments pret bērna temperamentu, jo nereti šeit rodas tādas situācijas, kur, piemēram, ja satiktos šādu temperamentu pieaugušie, viņiem saskaņa saskarsmē nekad neizveidotos, abi aizietu katrs uz savu pusi. protams, mammas un bērna attiecībās tādas iespējas nepastāv, un mammai kā pieaugušajam, kurš ir tā atbildīgā un saprātīgā šo attiecību daļa, nākas sevi lauzt, pat ļoti lauzt, kas rezultējas fiziskā nogurumā.
un tālāk seko atpūtas jautājums, jo (man šķiet, arī tas pieder pie temperamenta) dažiem izdodas dzīvot tā rimti, kamēr tādiem kā es - emocijas ir galējos stāvokļos, vai tās ir pozitīvās, vai arī negatīvās. un vajag vienu bišķīti laiciņa, lai tās iedabūtu atpakaļ vidusmēra rāmjos, bet tam vajadzīgs paiet malā no ikdienas, no cilvēkiem (īpaši līdzcilvēkiem, jo bērnam grūti paskaidrot, lai iedod mammai 15min klusuma un miera, kamēr mamma savācas).
esmu vien dzirdējusi par tādiem bērniem, ka mamma mājās paspēj izdarīt visu - izglītoties, sevi sakopt, māju sakopt un vēl visu ko, jo bērns ir tik mierīgs, ka itin ne nieka netraucē 😀 un tajā pašā laikā par šiem vecākiem esmu dzirdējusi, ka bērns nav jāizklaidē, jo viņam to nevajag, rezultātā mammai ir garlaicīgi, jo bērns it kā ir, klāt viņam jābūt, taču šajā virzienā nekas nav jādara.
tādas pārdomas arī mani piemeklējušas pēdējā pusotra gada laikā - ir taču tomēr tas viens, ko mīlēt, par kuru rūpēties un kuru ievest pasaulē, dodot padomus iz sev dzīves ceļā gūtajām. dažkārt jau saka "nu, tad pie vieniem pamperiem", bet man kaut kā šķiet - pie kādiem vieniem pamperiem! jā, 2 gadus būt tikai mammai - tad sieviete nepazūd, bet 5 un vairāk? es nerunāju par profesionālo pusi un iekļaušanos darba tirgū. man šķiet, ka mamma sevi, dalot uz pusēm, beigās paliek par tādu, kā ulula zemāk rakstīja - ārpus mājām ne par ko citu runāt nespēj, jo īstenībā jau viņas ikdienā nekā cita nav!
par to negribēšanu atpūsties - nu jā, tas tiešām šķiet neticami, kaut vai atkal skatot analogu situāciju - darba ņēmējs, kurš nevēlas atpūsties, tiek dēvēts par darbaholiķi, bet tā jau vispār tiek uzskatīta par slimību, ja nemaldos.
te es atkal gribētu piebilst, ka tās sarunas "par un ap" visbiežāk ir 2 iemeslu dēļ - viens ir fakts, ka tas ir sievietes tā brīža darbs, viņa grib saņemt "algu" uzslavu un apbrīnu veidā par to, ko nu bērns dara vai nedara (tas it kā ir cilvēcīgi un saprotami, es pat neteiktu, ka slikti), bet otrs - tā pati konkurence ar principu "mans jau dara tā, kā var būt, ka tev vēl nedara!" 😀