Iemāci bērnam atšķirt labu no slikta

Kāds gadījums lika aizdomāties par to, kā reaģēt uz bērna palaidnībām un kā iemācīt labu atšķirt no slikta.

Bērns ciemojās pie saviem draugiem un ejot prom, viņš savam tētim jautāja, vai var aizņemties no spēļu biedra kādu rotaļlietu. Tā kā mājās bija nolemts neko svešu uz mājām nenest, tēvs par šo norunu atgādināja. Kamēr vecāki atvadījās un pārrunāja, kā šodien klājies, kārotā manta, ar saimnieka atļauju, bija jau iebāzta kabatā.

Visu ceļu bērns bija saskumis, izskatījās nedaudz vainīgs, un tikai esot pie pašām mājas durvīm, bērns ar kautrīgu sejas izteiksmi izvilka šo rotaļlietu un atzinās, ka rīkojies slikti. Kā būtu pareizāk rīkoties? Vai sodīt, neskatoties uz to, ka bērns pats izdzīvojis iekšēju cīņu ar sevi un atzinies?

Katrā ģimenē var tikt uzstādīti dažādi disciplīnas noteikumi, bet, ja tie nav pārdomāti un pieņemami abām pusēm, tad diez vai veicinās sadarbību un taisnīgumu arī nākotnē. Tāpēc noderīgāk ir bērnam mācīt, atšķirt, kas ir labs, bet kas slikts. Pārvērst šo pārpratumu par diskusiju, kurā varat pārrunāt, kāpēc bērns tā darījis, pastāstīt, kāpēc tā darīt nav vēlams, un ko viņš sapratis.

Jau minētajā situācijā, tēvs apsēdās ar dēlu, un teica: „Esmu priecīgs, ka man izstāstīji patiesību, Kā Tu domā, ko Tu varētu darīt, lai nākamajā reizē šāda situācija neatkārtotos?”

Meli

Kaušanās dēļ rotaļlietām, starp bērniem un, īpaši, brāļiem un māsām, ir realitāte. Bērni kaujas, sit viens otram un skrien sūdzēties. Visbiežāk jau galvenais vaininieks neatzīsies, ka otram nodarījis pāri. Bet sarkanais vaigs, ko rotā rokas nospiedums, izstāsta vairāk nekā bērnu vārdi.

Šādā situācijā nav vajadzīgs reaģēt asi un uzbrūkoši, tāpat nevajag prasīt pēc tūlītējas patiesības stāstīšanas, visticamāk bērns ieslēgsies sevī, vai arī nebūs īsti patiess. Labs veids, kā uzsākt sarunu, ir konstatēt, ka bērni izskatās samulsuši un pajautāt, vai nav kas tāds, ko viņi vēlētos pastāstīt mammai vai tētim. Bieži bērns negribēs runāt, teiks, ka neko nav darījis. Tad vecāku uzdevums, ir mēģināt izvilināt, ka patiesībā kauja ir bijusi, piebilstot, ka vecāki saprot, ka reizēm rīcība var būt kļūdaina. Tā teikt, nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.

Protams, pirms uzsākt sarunas, jānovērtē vai kāds no bērniem nav cietis. Tad, līdzīgi kā iepriekšējā situācijā, derēs atklātāka saruna, par to, kāpēc rotaļlietu dēļ, piemēram, brālis sitis māsu. Ja brālis atzīst, ka kļūdījies, vecākiem būtu jāmudina brālim atvainoties māsai par izdarīto, tam nav obligāti jābūt sausam „Piedod!”, kā atvainošanās noderēs arī kāds labs darbs.

Nevajadzīgi pateikts slikts vārds

Bērni ir ļoti atklāti savos darbos un vārdos, tāpēc nereti nākas dzirdēt arī kādas skarbākas lietas. Piemēram, „Es nekad Tev to nepiedošu!”. Jā, bērns jūtas aizvainots, sāpināts par kaut ko, tāpēc pasaka pirmo, kas ienāk prātā.

Bērniem ir spēcīgas jūtas, bet arī nepilnīgs vārdu krājums, viņu iespējas izpaust dusmas un aizvainojumu, ir ierobežotākas.

Tāpēc vecāku uzdevums ir pilnveidot bērna vārdu krājumu, sakot, ja Tu jūties slikti un esi dusmīgs, tad droši vari teikt „Es esmu dusmīgs un Tevi” vai „Es esmu bēdīgs, ka Tu sajauci manis būvēto kluču pili”. Jāpaskaidro, ka izteicieni „Es Tev nekad to nepiedošu”, sāpina arī otru bērnu. Bērnam var arī pajautāt, vai viņš nejustos bēdīgs, ja kāds viņam veltītu šādus vārdus?

Nav vajadzības likt bērnam uzreiz atvainoties, iespējams labāks rezultāts būs, ja pats otru bērnu atbalstīsiet, sakot: „Es zinu, ka Tu jūties slikti, brālis bija skarbs”. Mēs visi, lieli vai mazi, esam cilvēki un izjūtam žēlumu pret apkārtējiem.

Noteikumu pārkāpumi

Katrai ģimenei ir savi „iekšējās kartības noteikumi”, piemēram, nespēlēties viesistabā vai nenest mantas virtuvē. Ko darīt, ja bērns pārkāpj noteikumus, un ne vien spēlējas, bet arī kaut ko salēš spēļu laikā?

Protams, bērns ar savu rīcību nav vēlējies neko saplēst, bet tajā brīdī viņš ir pārkāpis noteikumus, kas aizliedz rotaļāties viesistabā. Vecāki šādās situācijās reaģē ar sodu. Piemēram, aizliegums veselu nedēļu skatīties TV. Tomēr vai nebūtu labāk izmantot šo situāciju, lai parādītu, kādēļ šādi likumi ir izdomāti un kādēļ tie ir tik svarīgi?!

Labs veids par būt norādījums „Tev vajadzētu justies bēdīgam, ka manta ir saplēsta” ar paskaidrojumu „Tieši tādēļ arī ir izdomāts noteikums, ka viesistabā nedrīkst spēlēties, jo var tikt saplēstas ļoti vērtīgas un ģimenei svarīgas mantas”.

Šoreiz varbūt sods nebūs labākais risinājums, labāku mācību bērni saņems, ja viņiem būs jāsaved kartībā viesistaba. Galu galā disciplīnas mērķis nav sodīt bērnu, bet iemācīt, ka ir lietas, ko nedrīkst un nevajag darīt.

Māmiņu Klubs