Gada pēdējā diena

Vakar (31.12.09.)ar vīru vēl ilgi pēc mazā iemigšanas gultā runājāmies, prātojām par nākamo gadu, smējāmies par kaķi, jokojām viens par otru. Patiesībā, mums nekad nav garlaicīgi. Strīdēties arī mums nav par ko, kopā mums ir ļoti labi. Es iemigu ap vieniem naktī, vīrs noteikti ātrāk.

Kaķis arī mierīgi gulēja - virtuvē, protams :).

Atkal mazais bija augšā tieši sešos divdesmit. Pēc viņa pulksteni var regulēt. Nomainīju bikšeles, pamīļoju, pabaroju un mēģināju iemidzināt. Šoreiz izdevās pusstundas laikā un ieliku viņu savā gultiņā. Knupis ļoti palīdzēja man.

Nočučējām līdz pusdeviņiem. Un tad, pirmo reizi, iemigu, mazulītim esot nomodā. Pusdeviņos viņš bija augšā, es pie sevis domāju, ka arī tūliņ celšos, paņemšu pie sevis, nomainīšu bikšelītes viņam un pabarošu.. Un aizmigu. Pašai par sevi kauns. Bet nogulēju vien pusstundu, līdz deviņiem. Mazais nemaz par to neprotestēja un nedusmojās, kad ieraudzīja mani - plati pasmaidīja ar savu mazo, mīļo, bezzobaino mutīti.

Brokastis paēstas, bet es vēl sēžu kā kūka, nevaru pamosties. Mazais Artusiņš ļoti aktīvi spēlējās pirms brīža savā aktivitātes centrā un nu jau čuč. Tas mums pēdējo dienu rituāls - spēlējas, spēlējas un iemieg tur. Ļoti aktīvi sācis mēģināt paraut, apčamdīt un visādi citādi aiztikt grabuļus aktivitātes centrā. Kad aizsniedz, rauj sev klāt.

Neticas - gada pēdējā diena jau klāt. Un sāksies Jauns gads, Jauna dzīve, Jauni panākumi, Jauni pienākumi, Jaunas emocijas, Jauni piedzīvojumi... Viss jauns. Šis taču ir Mans - Tīģera gads!

Mazais zaķuks pamodās pirms vienpadsmitiem. Raudāja. Paņēmu klēpī, apskāvu, apmīļoju, sabučoju, un tad arī viņš jutās labāk. Kad jūtu, ka viņam tieši mana klātbūtne, mana buča, mana mierināšana ir palīdzējusi, jūtos patiesi labi. Gandarīta, jo tieši es viņam tik daudz nozīmēju.

Pabaroju, bet pēc ēšanas varēja redzēt, ka īsti palikt viens nevēlas, paspēlējos ar viņu, un, kad jau bija pavisam priecīgs, bizoju mazgāt matus un žigli uzkrāsoties.

Lēnām gatavojāmies uz ārā iešanu.

Sataisījušies, silti saģērbušies gājām lejā pa kāpnēm - uz izeju. Artuss ļoti labā noskaņojumā, smaidīja vienā laidā, mutīti pavēris. Šķūni atkal bija grūti atslēgt, bet štrunts ar to! Šodien, tik skaistā dienā, tāds nieks man nemaz nespēja sabojāt omu. Nu un, ka ilgāk pastāvējām pie šķūņa? Laiks taču skaists, spīd saule. Nu gluži kā svētkos piedienas.

Pretī mums brauca ar auto vīrs, uzsmaidīja mums un pamāja. Tik ātri jau mājās! :)

Sniegs saulītē laistījās kā zaigojošu zvaigznīšu pilns. Vienā leņķī cita sniegpārsla vairāk spīd, otrā leņķī - cita..  Pilsēta mierīga, klusa. Cilvēki steidz iepirkt pēdējo svētku galdam, šampaniešus, tortes .. Tikai mēs ar Artusiņu nesteidzīgā gaitā devāmies uz veikalu pēc krabju nūjām un pupiņu bundžas. Gribēju sagatavot salātiņus, Oskaram par pārsteigumu, lai vakarā visi mierīgi varam pasēdēt, bez steigas.

Zvanīja Oskars. Pie mums esot ciemiņi. "Kādi ciemiņi?"- jautāju. "Ilgi gaidītie..". Sapratu, ka atnākusi Oskara krustmāte un krusttēvs. Sen jau solījās atnākt rauguļos pie mūsu mazā kukainīša. Man esot jāsteidz mājās. Ehh. Te nu bija mierīga gada pēdējās dienas pastaiga! Fiksi steidzu iepirkt nepieciešamo, bijušās kolēģītes paguva vēl mani apsveikt, un steidzāmies ar Artusu uz mājām.

Tik ātrā solī ne reizi nebiju gājusi ar ratiem. Droši vien izskatījās komiski, ka es tā ātri nesos ar ratiem. Artuss tāpat nečučēja ratos, kā par brīnumu, tāpēc viņam netraucēja mana steiga.

Sasvīdusi no ātrās iešanas, nesu augšā mazo. Vaigi bija sarkani nevis no sala, bet no steigas. Artuss kulbā tik smaidīja.

Te nu viņi bija, mūsu ilgi gaidītie ciemiņi'! Vīrs bija paguvis piekārtot mazliet istabu. Pacienāju ar tēju, papļāpājām, paskatījāmies visi Artusa fotoalbumu, Artusiņš tika pie foršām dāvaniņām. Runājamā bija daudz, sen nebijām tikušies. Bija interesanti. Esot nolēmuši, ka šis apciemojums šogad ir pēdējais svarīgais viņu darbiņš, nevilcinājušies un nākuši ciemos. Artuss mazliet sāka niķoties. Un pulkstenis bija jau pāri trijiem pēcpusdienā.

{pic:1}

Pavadījām ciemiņus, pabaroju mazo zaķi, un tad beidzot varējām abi ar vīru mazliet atpūsties, pļāpājot. Izrādās, ka viņam priekšniece beidzot iedevusi 3 (!!!) brīvdienas! Viņš pilnīgi nezin, ko darīt! Tāda atpūta sen nav bijusi :D. Prātojām jau, kur braukt, kur skriet, nekas taču nav plānots.. Jā, būtu zinājuši ātrāk. Bet nē, beigās nolēmām - jāsagaida Jaunais gads mājās, kā jaukai, jaunai, mīļai ģimenītei! Mājās taču ir vislabāk! Gribēsim paciemoties, gan jau pa šīm 3 dienām aizlaidīsim kaut kur, ja būs vēlme. Neko jau nokavējuši nebūsim.

Un salātiņi arī gatavi! Uzēdām vakariņas. Ieliku dzesēties salātus, vēlākam laiciņam. Vīrs nopircis man vīniņu, pirms tam sīki un smalki, it kā pavisam tā starp citu, iztaujājis par manu vīnu gaumi. Nu tā teikt, pārliecināties gribēja.

Mazais beidzot piekusis, čuč nu jau kādu stundiņu noteikti. Drīz celsies.

Es, kā katru gadu, varbūt kādam liksies muļķīgi - skatos filmu "Likteņa ironija jeb vieglu garu!". Tas man, gandrīz kā tāds rituāls. Katru gadu skatos. 1.janvārī pat atkārtojumu skatos. Man patīk tieši tā vecā filma, mums mājās ir arī jaunās DVD, bet tā man nerada tādu īpašo sajūtu. Pārāk modernizēta. Vienīgais, patīk, ka tur var redzēt, nu jau novecojušos, aktierus no pirmās daļas. Var salīdzināt. Sirsnīga filmiņa.

{pic:2}

Noskatījāmies manu iemīļoto filmu, iededzām eglītē svecītes, uzēdām vēlās vakariņas. Mums arī maziņš svētku galdiņš bija viesistabā - kliņģerītis, mandarīni, salāti, mazliet šampanietis. Viss, kā pie Jaunā gada sagaidīšanas. Pirms desmitiem pabaroju mazo raušuku, un viņš man klēpī iemiga. Oskars aiznesa viņu uz istabu, ielika gultiņā. Atlika viņam vien novēlēt Laimīgu Jaunu Gadu un pašiem turpināt gaidīt.

Kaķis, kā par pārsteigumu mums, bija ļoti mierīgs, mīlīgs, gulēja te mums blakus viesistabas dīvānā, te pie eglītes. Tā viņam liela draudzene. Varbūt arī pārdomāja pa gadu sadarītās blēņas? :D

{pic:3}

Mēs abi runājāmies, par to, kas šajā gadā piedzīvots, par to, ko sagaidām no Jaunā gada. Par to, cik ļoti liela laime ir tā, ka šogad ar mums kopā ir arī Artusiņš. Sūtījām apsveikumus mīļajiem. Tika veikti pēdējie apsveikuma zvani šajā gadā. Fonā pa TV skanēja Dzirkstošās Dīvu Nakts koncerts. Un tad arī Valda Dombrovska uzruna. Tad vīrs attaisīja šampanieti, salēja glāzēs. Man pusglāzi, sev pilnāku. Valda Zatlera runa. Es nez kāpēc to nespēju vairs uztvert, laikam nāca miegs, un varbūt arī nebija intereses. Pirmo gadu sagaidām TIK mierīgi, vieni, ģimenes lokā, mājās. Katru gadu pie vīra mammas braucām, sagaidījām visi tur, un pēc pusnakts šāvām uz balli vai diskotēku. Tagad to visu nemaz negribējās.

Runājām, ka nākošgad, kad Artusiņam jau būs gads un 2 mēneši, kopā liesim laimītes. Vīrs teica, ka pa gadu sagatavos visu liešanai. Paši atcerējāmies, kā lējām bērnībā. Tas bija tāaads piedzīvojums. Sevišķi jau tā domāšana par to, kas ir izliets, tā minēšana.

Zatlera runa beidzās. Vēl tikai dažas reklāmas. Mūsu rajonā pirmās raķetes jau tika izšautas. Un tad pulkstenis rādīja tieši pusnakti. Mēs ar savām glāzēm gājām uz virtuvi, sabučojāmies, novēlējām viens otram laimīgu jauno gadu, saskandinājām glāzes, un jauns gads varēja sākties!

"S novim godom, s novim ščastjem!" - kā teica "Likteņa ironijā".

Raķešu troksnis bija liels. Šāva no visām pusēm. Vislabāk viss būtu bijis redzams no guļamistabas loga, bet tā kā tur čučēja Artusiņš, negājām traucēt. Kaut arī viņu šie trakie trokšņi ik pa brīdim miedziņā tomēr satrauca. Paši par sevi brīnījāmies - agrāk mums šī skaņa pat nešķita troksnis, tagad - trakie trokšņi. Likāmies jau gultā, un vēl šur tur šāva raķetes. Gandrīz jau nevarēja sagaidīt, kad beigs šaut, ka nepamodina mazo. Tādi jau ir tie jaunie vecāki - raustās par katru troksni paši, kad mazais guļ :D.