Draudzība un pateicība mīlestības vietā

Draudzība un pateicība - tās ir manas jūtas pret draugu.

Ļoti ilgi domāju, vai ir vērts šo visu rakstīt, bet tas nospiež manu sirdi, man sāp un visas šīs sāpes manī krājās jau diezgan ilgi, vairs nespēju!

Jā, tas laikam izklausās ļoti cietsirdīgi no manas puses attiecībā pret viņu, bet tā ir tīra patiesība.

Iespējams, Jūs esat lasījušas manus rakstus par to, kā draugs pieņēma manu meitiņu, kā viņi abi jau saprotas, tas man tiešām ļoti daudz nozīmē, bet es nejūtu tuvāku saikni pret savu draugu.

Pazīstu viņu jau ilgāku laiku, neskaitot to, ka 7. martā būs gads, kopš esam kopā. 

Viņš ar mani ir kopā kopš dienas, kad uzzināja, ka esmu stāvoklī, bet no cita vīrieša, kurš mūs pameta, gādāja par visu, lai meitiņai nekas netrūktu, kad bija noteiktais dzemdību termiņš (17 -21 septembris) darbā paņēma brīvu, lai būtu kopā ar mani. Beigās izrādījās, ka ārste nebija pareizi izrēķinājusi laikus, tad nu viņš man bija blakus līdz pat dienai, kad meitiņa piedzima (3.oktobris).

Viņš mani ļoti, ļoti mīl un dievina, bet es nespēju atbildēt ar to pašu, jo man TĀDU JŪTU vienkārši nav. 

Taču es viņu maldinu un izliekos, ka arī es viņu mīlu, drausmas, tā nav labi darīt, taču man citas izejas vienkārši nav, es nespēju viņam pateikt, ko īsti jūtu pret viņu, man nav drosmes to izdarīt. 

Man patīk būt kopā ar viņu, vērot kā viņš rotaļājās ar meitiņu, klausīties viņa balsī, bet ne vairāk. 

Aiziet no viņa, nē, nespēju, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pārāk mīl mazo pelīti. 

Esmu daudz kam gājusi cauri un šis ir vēl viens pārbaudījums, esmu izmisumā, mani mierina doma, ka man ir meitiņa, kurai ir vajadzīgs mans siltums, mīļums, viss ko vien spēju dot. 

Vai iespējams, ka ar laiku viss mainīsies? Uz šo jautājumu es nespēju atbildēt. 

PATEICOS - viņam par to, ka pieņēma manu bērnu kā savējo. Arī par to, ka strādā pat par brīvdienām, lai tikai pietiktu naudiņa, vārdu sakot, šī pateicība nav izmērāma.

DRAUDZĪBA -bez jebkādām jūtām.

Es saprotu, ka tas no manas puses ir ļoti nepiedodami, bet pagaidām es savādāk nejūtos.

Piedod, ja vari, ja nevari - arī piedod...