...divi zaķi ar vienu šāvienu...

06. Jun 2011, 17:50

Tikai tagad, kad meitenēm tūliņ, tūliņ būs divi gadiņi, es varu uzelpot un teikt, ka nu ir vieglāk! Pašā sākumā bija diezgan grūti, jo kā jau kārtīga mamma, es gribēju darīt visu pati, lai teiksim tā - kontrolētu situāciju.

Ļoti liels palīgs bija un ir vīrs. No sākuma es dežūrēju pa dienu un viņš pa nakti. Ātri vien sapratām, ka meitenēm vajadzīgs režīms, pie tā sākām turēties, kad abām bija gandrīz mēnesītis un tas joprojām mums ir diezgan stingrs. Par cik es pati nebaroju, tad bija daudz vieglāk kontrolēt cik daudz viņas izēdušas un cik ilgam laikam pietiks ēdiens. Laukā staigāties gājām katru dienu, vīrs pat gāja lietū, lai tik meitenēm būtu svaigs gaiss, ārā gājām 2 reizes dienā.

Kad meitenēm palika gadiņš, es "noņēmu" ratus un mēs kļuvām par kājiniekiem. Es teiktu, ka tas meitenes ļoti norūdīja un tagad varam staigāt garus gabalus bez problēmām. Bērnu laukumos nav nekādu problēmu ne tikt augšā, ne tikt lejā. Reizēm pat "iedzenam" vecākus bērnus. Man viņas pagadījušās tādas diezgan kašķīgas un ar saviem raksturiem, tad man katru dienu bija jādomā, ko šodien darīsim...bet ar savu uzdevumu tiku galā labi - dziedājām, skatījāmies daudz grāmatas, daudz ļauju darboties ar plastilīnu un pirkstiņkrāsām. Podiņapmācību sākām kad mums palika 1,6 gadiņi un tagad esam pavisam noteikti to jau apguvušas. Naktis joprojām mums nemierīgas, bet kā daudzi saka - tas ir pārejoši - un kur tad liksies - gan jau gulēs :)

Bet neskatoties uz visām grūtībām, kas mums bija, ir un būs - man liekas, ka man tika pasniegta vislielākā dāvana mūžā - manas meitenes - Matilde un Amēlija!