Vai vecāki Latvijā ir gatavi šim it kā vienkāršam, taču patiesībā visai sarežģītam uzdevumam? Izrādās, ka tomēr nē. To apliecina arī nodibinājuma Centrs Dardedze aptauja, kurā savā pieredzē par bērnu izglītošanu saistībā ar izvairīšanos no seksuāliem pāridarījumiem dalījās 5-11 gadus vecu bērnu vecāki.
Trešdaļa no vecākiem atzīst, ka pat nav runājuši ar savām atvasēm par to, kā izvairīties no seksuāla pāridarījuma.
No tiem, kas veikuši pārrunas, lielākā daļa - 47% - tikai brīdinājuši savus bērnus ievērot piesardzību, sarunājoties ar svešiniekiem. Taču ir daudzas citas tēmas, ko nepieciešams pārrunāt. Piemēram, intīmo ķermeņa daļu nosaukumi, robežu noteikšana attiecībās ar citiem cilvēkiem, atšķirība starp labajiem un sliktajiem pieskārieniem, kur meklēt palīdzību, un daudzas citas. Vairāk nekā puse vecāku uzskata, ka piemērotākais bērna vecums, kad pārrunāt šos jautājumus, ir 7-10 gadi.
Visneērtākā tēma ir par to, kā rodas bērni, jo 37% vecāku uzskata, ka par šo tēmu ar bērnu ir jārunā, sākot ar 10 gadu vecumu. Taču svarīgi saprast, ka nereti seksuālā vardarbība pret bērniem tiek vērsta krietni agrāk.
Labās un sliktās tēmas
Nupat uzvirmojušās kaislības ap seksuālās izglītības standartiem un tikumību parādīja, ka daļa vecāku vēlētos, lai tēmas, kas skar seksualitāti, skolās vispār nepārrunātu vai pārrunātu fragmentāri, pēc īpaši veiktas atlases. Jeb, citiem vārdiem runājot, - par labajām tēmām runājam, par sliktajām paklusējam. Cik pamatotas ir vecāku bažas, ka tieši zināšanas par savu ķermeni, jūtām, seksualitāti un drošām seksuālajām attiecībām varētu nodarīt pamatīgu kaitējumu bērna tikumībai?
Diemžēl šis jautājums nav vairāk pētīts, taču ir pieejami pētījumi par to, kā, sistemātiski skolās apgūstot seksualitātes tēmu, mēs palīdzam bērniem kļūt atbildīgiem par savu veselību, veidot pilnvērtīgas un atbildīgas partnerattiecības.
Seksuālā izglītība nenoliedzami sniedz zināšanas, kuras ne vien palīdz bērnus pasargāt no veselības riskiem, bet arī uzlabo dzīves kvalitāti. Interesanti, ka tajās valstīs, kur skolās jau vairākus gadu desmitus notiek bērnu izglītošana seksualitātes jautājumos, pieaug jauniešu un bērnu skaits, kuri ir gatavi viņus interesējošos jautājumus par seksualitāti pārrunāt ar vecākiem.
Domāju, ka ikviens no mums, vecākiem, būtu priecīgs, ja mēs būtu pirmie, kas uzzinātu par kādu priecīgu vai ne tik iepriecinošu notikumu mūsu bērnu dzīvē. Nevis, kā nereti sanāk, kad mamma par meitas grūtniecības pēdējiem mēnešiem uzzina, vien meitu aizvedot pie ārsta, jo ir sāpējis vēders.
Sarunas par ķermeni, seksualitāti, bērnu interesējošiem jautājumiem nevar atlikt, un grūti arī pateikt, kurā vecumā precīzi kuri jautājumi jāpārrunā. Jo bērnam, nonākot saskarsmē ar pasauli - ejot dārziņā, skatoties kopā ar vecākiem TV -, var rasties arī pavisam jokaini un neparasti jautājumi. Un tad bērns sagaida no mums atbildes - patiesas, nenosodošas un izprotošas.
Es uzskatu, ka vecāki nevar kļūdīties atbildot, ja runā no sirds. Vienīgais, ko vecāki var izdarīt nepareizi, - nokavēt īsto brīdi. Jo var sanākt kā vecajā labajā anekdotē, kad Jānīša tēvs nolēmis runāt ar dēlu par seksu. Uz tēva aicinājumu parunāt par to, Jānītis atbild ar pretjautājumu - tēt, ko Tu īsti vēlējies zināt?
