19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Jau šajā svētdienā atzīmēsim Māmiņu Kluba 10.TV sezonas sākšanos ar skaistu un aizkustinošu sākumu- dvīnīšu dzemdībām! Mēs visi, visi, gatavojamies TV sezonas sākumam, bet līdz tam mums nedaudz jāpaciešas, tāpēc aicinām smelties iedvesmu intervijā ar Māmiņu Kluba raidījuma vadītāju un redaktori Kristīni Virsnīti!
Ja dzīvi varētu sadalīt trīs daļās: pagātne, tagadne, nākotne; kā tu katrā no šīm daļām raksturotu sevi? Kas tu biji pagātnē, kas esi tagad, un kādi ir tavi nākotnes sapņi un mērķi?
Dzīve ir interesanta ar to, ka mums patīk kavēties atmiņās par pagātni, sapņot par nākotni un tagadne mums bieži vien īsti neiet pie sirds. Ar mani laiku pa laikam tā notiek, tomēr šobrīd es priecājos par to, ka tagadne man patīk visvairāk, jo pagātnes vairs nav un nākotnes vēl nav. Taču, ja man jāatceras, kāda es biju kādreiz, tad jāsaka, ka ļoti dažāda. Divdesmit gadu vecumā pārgalvīga un tāda, kas nebaidās riskēt, taču arī kategoriska – ja ir balts, tad citu krāsu piejaukumi nebija pieļaujami. Ar laiku, piedzīvojot dažādus kritienus un nopietnus pārbaudījumus, es kļuvu piesardzīgāka. Reizēm piecelties un iet tālāk nebija tik viegli, taču dzīve piespiež to darīt, jo citādāk šeit nekas nenotiek. Par laimi šobrīd manī drosme ir atgriezusies, jo atkal ir sajūta, ka īsti nav, ko zaudēt un iespējams ir ļoti daudz. Nākotne ir miglaina, to zināt nav iespējams, vienīgi es ļoti vēlos, lai arī tupmāk es varētu tik pat daudz ceļot un redzēt pasauli, jo tā ir tik neparasta un mēs visātrāk pilnveidojamies, izejot no ierastā ikdienas notikumu apļa. Tāpat es vēlos, lai varētu darīt darbu, kas man ir tuvs, jo nemīlamu pienākumu izpilde manī ātri sadedzina radošumu.
Pastāsti par savu darbu un foršajiem brīžiem tajā!
Man ir, ko darīt, turklāt man patīk, tas, ko es daru – tā jau ir liela dāvana, jo mūdienās tik daudz cilvēku dodas uz darbu ar sakostiem zobiem un nevar sagaidīt piektdienas vakaru, lai aizmirstos. Ar mani tā nav. Mans darbs ir apjomīgs – sākot ar plānošanas darbiem: kas būs redams raidījumā, kas piedalīsies sižetos, kad un kur filmēsim, beidzot ar to, ka es noskatos visus nofilmētos materiālus un rakstu scenāriju. Protams, esmu arī raidījuma vadītāja. Tāpat reizi nedēļā dodos uz Rīga Radio studiju, kur piedzīvoju ļoti aizraujošu pieredzi – veidoju un vadu radio raidījumu. Frošu brīžu darbā ir daudz, citādāk es to nevarētu darīt. Man patīk runāt un tikties ar cilvēkiem, mani saviļņo tas, ka ģimenes mums uzticās un atklāj savus pieredzes stāstus, uzņem mūs savās mājās, mūs gaida. Mana telefona kontaktu grāmatiņa tiek katru dienu papildināta, māmiņas, mani satiekot ārpus darba, sveicina un vienmēr uzsmaida. Man ir kolēģi, kurus es priecājos ikdienā satikt, jo atmosfēra darbā spēlē lielu lomu, ja strādājam radošā sfērā.
Tava ikdiena regulāri saistās ar topošo un jauno māmiņu ikdienu. Vai nav tā, ka laiku pa laikam šķiet - visas tēmas izsmeltas?
Protams, tā notiek. Tieši tāpēc es neesmu viena, mēs esam radoša komanda, kas ģenerē idejas, turklāt ļoti palīdz māmiņas, kuras ierosina savas vēlmes un idejas. Darot šo darbu, esmu iemācījusies nebaidīties no tā, ka mēs varētu atkārtoties, jo katru dienu pasaulē nāk bērniņi un katru dienu māmiņas sastopas ar to, ko daudzas ģimenes piedzīvoja pirms vairākāmies mēnešiem vai gada, tas nozīmē, ka viņiem, piemēram, krūts zīdīšanas jautājumi ir aktuāli šodien, tātad mēs atkal par to varam runāt. Tāpēc es aicinu ikvienu māmiņu pastāstīt par to, kas jūs interesē, ko vēlaties redzēt "Māmiņu kluba" TV raidījumā.
Kā tu atgūsti spēkus pēc grūtākas darba dienas, un kas vispār ir grūtākais un kas - interesantākais tavā darbā?
Esmu kopā ar savu ģimeni, ceļoju, lasu grāmatas. Daba ir tā, kas man palīdz atjaunoties – došanās ārpus pilsētas, piemēram, uz mežu sēņot ļoti labi palīdz iztīrīt uzkrāto grūtumu. Es arī sportoju, tas palīdz izturēt lielo slodzi. Reizēm grūtākais, taču lielākoties interesantais, ir spēja atdot savu enerģiju tam, ko es daru. Es ļoti iesaistos sarunās un attiecībās ar cilvēkiem, tas mēdz iztukšot, taču arī piepildīt.
Strādāt Māmiņu Klubā sāki, kad Amēlija bija pavisam maza, un nu klāt jau atkal jaunā, desmitā Māmiņu Kluba TV sezona, - kādi pārsteigumi tajā gaidāmi skatītājiem?
Jā, Amēlijai bija tikai 5 mēneši, kad pirmo reizi pie mums mājās viesojās "Māmiņu klubs". Šis rudens manam bērnam būs pēdējais bērnudārznieka godā, nākamgad Amēlija dosies uz skolu. Māmiņa sman noteikti piekritīs, ka tas šķiet neticami – tikko mūsu mazulīši mācījās staigāt un nu priekšā jauni apvāršņi. Runājot par "Māmiņu kluba" TV raidījumu, patiesībā tas ir liels notikums – būt TV ekrānos jau desmito gadu. Mūsdienās, kad viss tik strauji plūst un TV projekti nomaina cits citu, desmit gadi atklāj to, ka šī ir vērtība, kura ir ļoti nepieciešama skatītājiem. Protmas, mēs jaunajā televīzijas sezonā neatklāsim jaunu Ameriku, mēs turpināsim runāt par to, kas svarīgs māmiņām, tētiem, ģimenēm. Taču esam sagatavojuši jaunas vēsmas – tie, kuri seko līdzi notikumiem mūsu interneta portālā jau zina, ka pasaulē ieradušās divas mazas dvīņu meitenītes, mēs reizi mēnesī viņas apciemosim un atklāsim, ko nozīmē būt dvīnīšu vecākiem. Gaidāma vēl kāda stāstu sērija – par otrā bērniņa ienākšanu ģimenē. Jā, arī stāsti par daudzbērnu ģimenēm mūsu jaunajā TV sezonā ir nozīmīgi. Tāpat pievērsīsim uzmanību bērnu sajūtu un maņu attīstīšanai, jo tas, kāda būs mūsu mazuļu nāktone ir ļoti atkarīga no tagadnes.
Mēs esam iedvesmas un radoša prieka pilni, jo šis ir jubilejas gads ne tikai mums, kas veido "Māmiņu kluba" televīzijas raidījumu, šis ir liels notikums arī ģimenēm, jo zinu, ka jaunajiem vecākiem jo īpaši svarīgi uzzināt, atklāt un saprast, lai ikdiena ar mazulīti būtu pēc iespējas mierīgāka.
Mīļās māmiņas, es vēlu jums piedzīvot patiesi skaistu satikšanos ar savu mazulīti, ja tā vēl ir tikai priekšā. Viedumu apjaust, ka neko nevarat nokavēt, jūsu dzīvē viss notiks, taču bērniņš mazs būs tikai mirkli – ķeriet to savās sajūtās, esot ar viņu.
Vai ir viegli savienot trīs būtiskās sadzīves lomas: sieviete, māmiņa, sieva? Kā tas izdodas tev?
Ja godīgi, es vairs nemēģinu neko savienot, ļaujos plūdumam. Kādu dienu esmu vairāk sieva, kādu vairāk mamma, taču pāri visam sieviete, to es vienmēr paturu savās sajūtās. Kādreiz man tas viss īpaši nepadevās, jo man vienmēr ir bijusi vēlme visu paveikt perfekti, kad tas nebija iespējams, pārdzīvoju. Tagad arvien mazāk sevi šaustu par to, kas man neizdodas, jo arī es tikai mācos.
Kā mainījās tava dzīve, kad piedzima meitiņa? Kā mainījies tu pati, ienākot šai lomai savā dzīvē?
Ļoti mainījās, ļoti. Es kļuvu par labāku cilvēku, par mīlošāku, iecietīgāku, saprotošāku. Šīs visas īpašības manī noteikti bija, taču ne tik izteiktas, egoisms sita ausgtu vilni – man, mans, es gribu, skanēja daudz biežāk, biju pieradusi dzīvot, kā vēlos. Meitiņas piedzimšana manī ir vairojusi dzīves gudrību, stiprinājusi prasmi pieņemt lēmumus, neklausīties, ko apkārt žūžo sabiedrība, jo es pati esmu atbildīga par sava bērna dzīvi, nevis tantes, kuras vienmē visu zina labāk.
Kā tu domā - vieglāk ir dzīvot haotiski, visam ļaujoties, vai tomēr - plānojot savu ikdienu, un pa lielam paredzot, kas notiks vakarā vai rīt?
Es plānoju savu darba dzīvi, bez plāniem to nav iespējams paveikt, taču arī tie mēdz "nobrukt". Iespējams ir jābūt lielākiem, globālākiem plāniem, kurus es labprāt dēvētu par iecerēm vai sapņiem, taču nedomāju, ka mēs savu dzīvi varam izplānot tā, lai viss noritētu pēc noteikta grafika. Ļaušanās, manuprāt, ir viena no vērtīgākajām dzīves gudrībām, taču to mēs nereti apgūstam visu dzīvi.
Kā Tu pavadi brīvo laiku, kad tāds rodas? Un kas ir tās sievišķīgās lietas, bez kurām tu nespētu dzīvot?
Nav tā, ka mums nebūtu laika, patiesībā tā ir atruna, kuru mēs skandinām tad, kad nevēlamies veltīt laiku kādam noteiktam cilvēkam vai situācijai. Man nav laika tad, kad emsu nogurusi, izsmēlusi savu radošumu, tad es saku, ka man nav laika, citādāk esmu atvērta. Mans brīvais laiks ir darba dienu vakari, brīvdienas – esmu kopā ar ģimeni. Šī vasara bija brīnišķīga – es divus mēnešus atpūtos, biju katru dienu kopā ar meitu. Esmu daudz ceļojusi, ceļojumiem es vienmēr atrodu laiku, tāpat arī sev – es vēlos izskatīties labi un tas prasa laiku, galvenokārt laiku, kuru veltīt miegam.
Es noteikti spētu dzīvot bez sievišķīgām lietām, taču to nevēlos. Vislabāk es jūtos tad, ja varu laiku veltīt savu spēku atjaunošanai – vingrošana, joga, saruna ar sevi, pastaiga. Skaistumkopšana man vairs īsti nešķiet sevis palutināšana, tā ir nepieciešamība, mums ir jārūpējas par savu ķermeni, jo tā ir mūsu pirmā un svarīgākā dzīves vieta.
Un vēl – es taču esmu meitas mamma, tā ir īpaša sajūta, kad mēs ar Amēliju apmaināmies ar saviem lūpu spīdumiem, es pucējos pie spoguļa un viņa saka, kura kleita man piestāv labāk, mēs ejam abas uz kafejnīcu dzert tēju un runāties, es baudu ik mirkli kopā ar savu mazo meitiņu, kura māca mani kļūt par īstu sievieti.
Māmiņu Klubs
