Iedvesmojoša intervija: Diāna Zande par stipro plecu, neatlaidību, disertācijas aizstāvēšanu un raganošanos

“Esmu piedzīvojusi ļoti laimīgu pārvērtību. Pati apzināti mainījusi savu dzīvi.” Tie ir svarīgi vārdi, ko saka Diāna Zande. Viņas gudro padomu un dzirkstošo stāstīšanas māku novērtējuši daudzi. Diāna palīdz tikt galā ar psiholoģiskiem traucējumiem, atbrīvoties no veģetatīvās distonijas, depresijas vai panikas lēkmēm. Vada noderīgas nodarbības mammām un tētiem. Taču vissvarīgākais ir tas, ka nesen aizstāvējusi disertāciju un ieguvusi zinātņu doktores grādu klīniskajā psiholoģijā. Viņa atzīst, ka vēl dzīvo šajā tīkamajā izjūtā – kalns pieveikts, sēžu tā virsotnē un baudu skaistos skatus.

Pētīt olīvu zupā

Vairāk nekā desmit gadu esmu gājusi ātrā tempā bez apstājas – no psiholoģijas bakalaura cauri maģistram līdz pat doktora grādam. Tās ir sakas, kurās iejūdzas no laba prāta, lai artu akmeņainu lauku cerībā iekopt maijpuķīšu dārzu. Esmu priecīga, ka paveicu šo darbu, un priecīga, ka man joprojām patīk par to runāt.

Gatavā disertācija ir vien 149 lappuses. Var šķist – kas tur ko nesarakstīt?! Bet tas prasīja milzīgu darbu. Esmu urbinātāja un racēja, man patīk darāmajā kārtīgi iedziļināties, un doktorantūra to ļauj. Vēl ir svarīgi, lai pētniecība būtu praktiska, noderīga. Pētīju depresijas simptomus vecākiem grūtniecības laikā un pēc dzemdībām, arī saistībā ar zīdaiņa temperamentu un sociālo atbalstu. Mana pētījuma rezultāti rāda, ka bērniem trīs mēnešus pēc dzimšanas ir augsta negatīvā emocionalitāte (intensīva raudāšana, dusmošanās, grūta nomierināšanās), un, ja vecāki nesaņem pietiekamu sociālo atbalstu, gan mammām, gan tēviem sešus mēnešus pēc mazuļa dzimšanas ir augstāki depresijas simptomi. Un otrādi – ja mammām (un arī tēviem) trīs mēnešus pēc bērna piedzimšanas ir augstāki depresijas simptomi, mazuļiem sešu mēnešu vecumā ir augstāka negatīvā emocionalitāte.

Divarpus gadus vācu datus, ir milzīgs apjoms, ko vēl pētīt un pētīt. Disertācijā gan iespējams iekļaut nedaudz. Ja dzīvi salīdzina ar soļanku, šāds pētījums ir stāsts par olīvu šajā zupā, nevis par visu virumu.

Esmu pagodināta, ka darbu recenzēja Amerikas profesors Semjuels Putnams, viens no pasaulē galvenajiem temperamenta pētniekiem. Sabiedrībai būtu daudz vairāk jāzina, ka Latvijas zinātnē notiek būtiska pētniecība. Mūsu biologu, ģenētiķu, fiziķu un arī psiholoģijas pētnieku devums ir ļoti svarīgs.

Piedzīvot pārvērtības

Man ir izglītība divās mākslas jomās – esmu beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – red.) un Mūzikas akadēmiju kā aktrise. Trešā ir psiholoģija. Diezgan bieži par psihologu kļūst tas, kuram ir pieredze ar puniem, sarežģījumiem dzīvē. Tas veicina interesi par procesiem – kāpēc ar mani tā atgadījās, kāpēc ar cilvēkiem tā notiek, ko iespējams darīt. Pieaugot sapratu: tas, ko dzīvē esmu spējusi atrisināt un sakārtot, bijusi laba izaugsme, un es vēlētos profesionāli strādāt šajā jomā. Studējot psiholoģiju, piecus gadus mācījos arī kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju, un tagad esmu sertificēta speciāliste šajā jomā. Šis psihoterapijas virziens ļauj saprast, kā mūsu aplamā domāšana un rīcība veicina grūtības dzīvē. Un otrādi – kā apzinoties un mainot domāšanu un uzvedību, var labāk risināt problēmas, sekmīgāk strādāt un veidot attiecības. Tas nav tas pats, kā domāt pozitīvi, jo situācijai neatbilstīga pozitīvā domāšana ir tikpat nederīga kā negatīvā. Drīzāk to varētu nosaukt šādi – pazīt savus grābekļus un izvēlēties vairāk nekāpt uz tiem, domāt skaidrāk un rīkoties veselīgāk.

Desmit gadu esmu strādājusi psiholoģijas lauciņā, bet man joprojām mirdz acis, pat vēl vairāk, nekā sākot šo ceļu. Tas nozīmē, ka esmu piedzīvojusi ļoti laimīgu pārvērtību. Tādu, kas iespējama arī citiem. Maini savu dzīvi, ja vēlies. Dari, un tev izdosies.

Turēties pie stipra pleca

Bieži vaicā, kur ņemu visam spēku. Galvenais resurss ir mans mīļais vīrietis. Juris ir draugs, interesants sarunu biedrs, atbalsts, plecs, uz kura noraudāt asaru, partneris visdažādākajos veidos. No viņa varu saņemt gan sievietes, gan mazās meitenes sajūtu, ka samīļo, ka uzbukņī. Esam kopā jau ilgi, rudenī būs 20 gadu. Jura pirmā specialitāte ir inženieris elektriķis, viņš ir gudrs eksaktajās zinībās. Patlaban viņš, pat ja kādam tas šķiet neparasti, studē psiholoģiju, ticis jau līdz maģistrantūrai, un mums ir arī kopīgi profesionālie projekti – vadām kopā nodarbības.

Šorīt agri piecēlos un redzēju spogulī, ka seja nav pārlieku svaiga, ir sagurusi un krunkaina. Redzi, teicu Jurim, pēc desmit gadiem tā izskatīšos visu laiku. Viņš pasmaidīja un sacīja, ka ir ar to mierā. Es viņam patīku jebkāda! Tas ir tik lieliski!

Ja viņš ir vīrišķīgs, atbildīgs, es uzreiz kļūstu kā kaķene, kā maiga bitīte… Kad redzu, kā viņš sasvīdis un spēka pilns dārzā rok vai laivu braucienā gādā malku, manī pamostas pirmsieviete. Tas ir tik skurbinoši, pārpilni ar spēku un seksualitāti.

Ikdienā galīgi neesmu tā, kas izliekas par vārgu būtni, un, ja jādara, ķeros klāt, taču es nekad neraušu smagumu vīrietim no rokām.

Mīlēt piecas galotnes

Reizēm mammas saka – bērni dod man spēku. Nē, bērni nav resurss. Mammas būtība ir mīlēt viņus. Viņi ir mana nākotne, turpinājums. Manas galotnes, nevis saknes.

Bērni māca lielu pacietību un liek pieņemt dažādību. Mūsu ģimenē izaugušas piecas atvases. Mazākie – abi pusaudži Kārlis un Katrīna – vēl dzīvo mājās. Lielie bērni izskrēja no ģimenes ligzdas vienā veidā – kā sprīdīši devās pasaulē laimi meklēt. Vecākā meita Alise kādu laiku dzīvoja Norvēģijā, tagad ir atpakaļ Latvijā, viņas ģimenē aug divas meitiņas. Eduards un Justīne pagaidām dzīvo Lielbritānijā, dēls ieguvis mākslas bakalauru fotogrāfijas jomā, meita apguvusi modes mārketingu. Tas, ka bērni paši tiek galā ar savu dzīvi, sniedz brīnišķīgu balvu: sajūtu, ka esi bijusi pietiekami laba māte.

Kad bērni sabrauc atpakaļ mājās, visi ielec mūsu gultā, sēžam, pļāpājam. Svarīga ir tā murcīšanās kopā. Nepieciešamība pēc kopābūšanas sajūtas. Un tas nav vien tāpēc, ka ģimene ir liela. Pieci bērni var arī ienīst cits citu.

Man patīk arī būt omītei, prieks būt kopā ar mazmeitiņām. Vienai ir četrarpus gadu, otrai – pusgads. Man nav mazmeitas jāaudzina, un es to nedaru. Ja varu būt noderīga, palīdzu. Kad esam kopā, tad gan no sirds – sarunas, dauzīšanās, murcīšanās… Veltu viņām laiku, cik jau nu tā ir aizņemtai omei. Priecājos, ka mans vīrs ir brīnišķīgākais zirgs pasaulē! Mazā saka – opi, tu esi zirgs! – un kāpj mugurā. Smejos: sākumā tu esi mundrs ērzelis, bet beigās nodzīts kleperis.

Iebrist hortenzijās

Atpūta ir goda došana darbam. Jo intensīvāks darba periods, jo vairāk nepieciešams atpūsties. Man vislabāk patīk to darīt dārzā mūsu laukos Mālpils pusē. Šo vietu pirms daudziem gadiem sarūpēja mana mamma. Te izauguši mūsu bērni. Te es rakņājos pa zemi, stādu un pārstādu, sēju un ravēju. Šie darbi ir skaisti savā vienkāršībā. Dārzs iemāca pacietīgi rušināties, nevaimanāt, ka strādāšanai nav saredzams gals.

Taču dārzā arī baudām. No rīta pieceļamies un spriežam – dzersim kafiju hortenzijās vai pie peonijām, vai varbūt pie plūškoka?! Mums ir staipāmais galdiņš, ko noliekam tam brīdim piemērotākajā vietā. Tad sēžam, kafijojam un baudām.

Dārziņš ir pārpilns puķēm, dāsnām ziedētājām. Aug aptuveni 20 šķirņu hortenzijas, sajūsminos par skaistajām ziedu bumbām. Plūškoki ir mani jaunākie mīļumiņi.

Audzējam nedaudz dārzeņu, noteikti pupiņas, kādu gurķi, arī ķirbjus, jo zem tiem nav jāravē. Zālītes, garšaugus un zaļumus. Netrūkst visādu raganu būšanu, ap ko burties.

Kad mamma vēl dzīvoja Amerikā, viņa atsūtīja sēklu maisījumu. Izauga visādi joki. Ēdu un secināju – vienas lapiņas man ļoti garšo! Tā bija rukola. Tolaik, pirms 16 gadiem, tādu lapu dārzeni reti kurš zināja.

Mūsu laukos nav mājas, esam gana labi iztikuši bez tās. Senāk gulējām teltī, tagad – bērnu rotaļu mājā, ko kādreiz viņiem uzbūvējām. Māja nav primārais, bet par tās esamību arvien vairāk domājam. Cik labi būtu izstiepties uz dīvāna…

Izjust ritmu stellēs

Man nepieciešamas ķermeniskas sajūtas. Samīļot bērnus, sabužināt mājdzīvniekus, rakties pa zemi. Kādreiz patika rokdarbi. Pirmos svārkus, tādu jaukus un kuplus bruncīšus, uztamborēju jau desmit gadu vecumā. Vēlāk lietišķajos apguvu tekstilmākslu. To gan vēl gribētos – tikt stellēs un kārtīgi izausties linu dreļļus! Tādā darbā ir ritms, spēks, jauda. Aušana ir kā ceļš – ej tikai uz priekšu.

Lietišķie iemācīja spēju knibināties, izturēt sēdēšanu ap niecīgiem darbiņiem. Teātra fakultāte deva prasmi izpaust domu. Kinopieredze – spēju būt šeit un tagad. Ir kadrs, filmējam, pēc tam to aizmirstam un metamies citās izjūtās, jo nāk nākamais kadrs.

Turēt zīmuli asu

Mani aizrauj laba literatūra. Lai ir bagāta, skaista valoda, lai ik teikumu gribētos pārlasīt, izbaudīt vēlreiz. Bērnībā mamma algas dienā vienmēr nāca mājās ar grāmatu kaudzi, viņai bija pazīšanās grāmatveikalā. Mūsu vienīgajā istabā pie sienas bija drēbju plaukts, bet pārējais viss ar grāmatām, plaukti līdz pat augstajiem griestiem. Lasīju ļoti daudz. Arī tagad patīk pamatīgi ielasīties. Uzburt grāmatā atainoto pasauli, pakavēties tajā iespējami ilgāk. Tā vispār ir mana pieeja dzīvei – būt visā iekšā līdz ausīm.

Man ir arī Kindle, elektronisko grāmatu lasīšanas ierīce. Tas ir ērti, ja jādodas ceļā. Tomēr labāk patīk rakstīts vārds uz papīra. Bieži vien izdrukāju kādu profesionālo rakstu, veicu tajā piezīmes ar zīmuli. Mani zīmuļi allaž ir izcili noasināti, es jūtu fizisku baudu, ar tiem rakstot. Esmu daiļuma cienītāja, tā ir manas personības otra puse. Tas man no tēva, viņš bija liels estēts.

Spert ņiprus soļus

Esmu bijusi mākslas vingrotāja un akrobāte, joprojām varu pārmest ritentiņu, tomēr nevaru lepoties ar ikdienas kustību aktivitātēm. Vēlos kaut ko darīt, taču pietrūcis laika. Atzīšos – agrāk par izdevīgu cenu nopirku gada abonementu uz sporta zāli, bet… neaizgāju ne reizi! Tas bija doktorantūras pirmajos gados. Pēdējās divas ziemas neesmu arī slēpojusi, bet agrāk braucām katru svētdienu. Man patīk spirgtais gaiss, ko var ievilkt dziļi krūtīs. Slēpojot es visu veltu tikai kustībai. Smadzenes atpūšas. Līdzīgi, kā strādājot dārzā – arī tad domāju tikai par zemes darbiem.

Mana izkustēšanās ir iešana kājām. Ar mašīnu izvairos braukt uz Rīgas centru. No trolejbusa izkāpju vairākas pieturas ātrāk. Dažreiz speciāli izmetu līkumus. Visbiežāk eju ņiprā solī, visai intensīvi, pat speciāli sasprindzinu muskuļus, it kā trenējot tos. Bet citreiz kātoju ļoti nesteidzīgi, apzināti baudot visu apkārt redzamo. Un vēl es ļoti daudz staipos, ļauju ķermenim izstiepties visos virzienos. Mācos no kaķa.

Irties aiz pagrieziena

Mums ir draugu kompānija, ar kuru kopā gadu gadiem braucam ar laivām. Kad bērni bija mazi, pāris reižu izmantojām piepūšamo plostu. Pieci nebēdņi dīdās pa lielo plostu, bet mēs ar Juri tikai airējam. Draugi jau sen gabalā, taču mēs arvien iramies… Toties esam pamatīgi uztrenējušies, tagad, tikai viegli pieairējot, ātri tiekam visiem garām. Laivošana ir skaista, jo tajā ir pilnīga brīvība. Garas vakara sarunas, nesteidzīgs ritms…

Braucot ar laivām, iztiekam ar minimumu. Tas dod iespēju vēlreiz sev atgādināt: vajag taču tik maz! Man patīk ideja par ekoloģisko pēdu – domāt, cik patērēju, ko pēc sevis atstāju.

Laivot ir tāpat, kā dzīvot – nav zināms, kas būs aiz pagrieziena, vien jāpaļaujas. Ja nāk krāce, airē sparīgi un pareizi, bet pēc krāces baudi mierīgo plūdumu. Ja līst, pagaidi, arī lietus var būt skaists. Laivošana māca – baudi to, kas ir.

Ieelpot raspodiņa smaržu

Raganošanās ir manī iekšā. Pazīt un lasīt zālītes, tējas. Tāpēc, ja tiek reklamēti Baha ziedi, biešu kapsulas vai kāds cits brīnumlīdzeklis, man gribas skaļi saukt – mīļie, mums ir pļava! Ej un skaties, kas uzrunā. Ja raspodiņš, pasmaržo to. Noplūc, pieliec pie krūtīm, pildi spilvenā vai uzvāri tēju. Šis process gan paģēr laiku, nevari aši nopirkt kā brīnumpudelīti.

Man patīk dabas vielas. Agrāk liku uz sejas kafijas biezumus, zemenes vai gurķi. Arī tagad, vārot ķirbju zupu, atlieku bļodiņā dzelteno putriņu un pa to kārtīgi izmīcos ar rokām, ļauju, lai āda paveseļojas. Manai sejai ļoti patīk salvijas uzlējums pienā, jo asinsvadi ir tuvu ādai, esmu izteikta bālģīme. Lapiņas pamērcēju siltā pienā un uzlieku kā kompresi.

Man ir intuitīva, neaizsmērēta tieksme paņemt spēku visur, kur to var dabūt. Saule ir pirmā lieta.

Pārmērīgi nesauļojos – man ir bāla āda, bet ļaujos saulei. Saules mums ir maz, tāpēc tā ir tik vērtīga.

AVOTS: la.lv