Aizlieguma sekas

Šis raksts nav par visatļautības popularizēšanu, bet par pārdomātu aizliegumu uzstādīšanu.

Bieži vien, sargājot savus bērnus, mēs, vecāki, mēdzam aizliegt vai ierobežot daudzas lietas – saldumu ēšanu, TV skatīšanos, datorspēļu spēlēšanu, draugu apciemojumu  - te sarakstu varam katrs turpināt pēc savas pieredzes. To parasti darām kādu motīvu vadīti – ārsti ieteikuši, psihologi rakstījuši, reliģiskā piederība neļauj utt. Šoreiz gan mazliet gribu izaicināt visus un teikt, ka  ne vienmēr aizliegumam vai stingram ierobežojumam ir pozitīvas sekas! Un labi domātais sargājot, rada zināmas sekas vai pat traumu uz visu mūžu...Gribu pastāstīt par  gadījumiem, kas man lika par to aizdomāties...

Vairākkārt esmu  pieskatījusi savus radu puikas – vienam 4, otram 6 gadi. Puikas dzīvespriecīgi, dauzonīgi, kā jau tamā vecumā nākas, tikai viena problēma – ja istabā ieslēgt TV un , nedod Dievs, rāda vēl multenes, puikas kā pielīmēti ekrānam – mutītes vaļā, apkārt notiekošo vispār nedzird. Ja mēģini TV izslēgt vai puikas aicināt uz citu aktivitāti, puņķi un asaras...kaut ko sarunāt grūti...iet pat mazās dūrītes pa gaisu... Sākumā to visu uztvēru ar humoru, teicu, bērnus viegli pieskatīt, ieslēdz TV un nekur nepazudīs. Tomēr vēlāk sāku interesēties, kāpēc tā? Jo manas meitas (9 un 11 gadi) nekad tā nav pie TV sēdējušas. Izrādās vecāki puikām ļauj TV skatīties tikai sestdienās. Nu lūk, ierobežojums un sekas. Salīdzinu ar savu ģimeni – manā mājā TV darbojās gandrīz visu dienu – kā fona mūzika...man vienkārši nepatīk būt klusumā...bērni pieraduši un nebūt nesēž mutes iepletuši pie tā...Meitenes parasti no rīta, kad ceļas un taisās uz skolu, skatās multeni, vakarā skatās „Ugunsgrēku” un pa brīvdienām kādu ģimenes filmu un multeni. Īpaši nekad neesam strīdējušās par sēdēšanu pie TV! TV meitenēm bijis pieejams visu laiku, tāpēc tā  nav tāda apmātība kā puikām!

Otrs piemērs nāk no senākas vēstures un skar manas māsīcas un brālēnu. Viņiem bērnībā vecāki nedeva saldumus un arī tējai neļāva klāt likt cukuru. Šobrīd visi trīs jau ir divdesmitgadnieki, un šī aizlieguma sekas es redzu vēl šodien... ja uz galda viesībās ir konfektes un līdzās ir māsīcas un brālēns, tad pārdesmit minūšu laikā uz galda ir tikai konfekšu papīru kaudze...un tējai arī trīs kārtīgas cukura karotes klāt tiek liktas...Ko aizliedza vai ierobežoja bērnībā, tas tagad ar uzviju tiek atgūts...Nu arī es savām meitenēm konfektes neesmu devusi kilogramiem, zināmi ierobežojumi ir bijuši, bet aizliegt pilnībā – nu nē...

            Trešais atgadījums ir mana kļūda. Vienmēr esmu aizliegusi saviem bērniem kolu. Jau no mazām dienām esmu skandinājusi, ka kola ir alkakola...Sākumā tas darbojās – tomēr bija arī kuriozi gadījumi, ka mazā meita iegāja veikalā un skaļā balsī pa visu veikalu paziņoja: „Gribu alkakolu!” Kauns pa visu ģīmi, bet strikti teicu nē. Visi mani aizliegumi sagāzās, kad bērni tika skolā. Ko esi sargājis līdz skolai, to skola bieži vien samaitā. Tur netrūka bērnu, kas kolu dzēra klases pasākumos, un mani bērni ar to pamēģināja. Ja devu naudiņu, tad slepeni tika pirkta kola. ...Varbūt, ja būtu to ļāvusi pamēģināt, izvairītos no meliem... Nu, vai aizliegums bija risinājums, šķiet, nē... Tad nu labojot savu kļūdu, esam ar meitenēm vienojušās, ka kola ir svētku dzēriens...pa glāzei dzimšanas dienā...

            Var jau būt, ka visiem šiem gadījumiem ar aizliegumu nav nekāda sakara, tās ir tikai sakritības...Tomēr par to der padomāt, pirms aizliegt...