Gunārs Igaunis: Atkal par demogrāfijas jautājumiem

Sekojot līdzi pēdējā laika ”pirmsbudžeta” diskusijām par Nacionālās apvienības deputātu izvirzītajām prasībām demogrāfijas jomā, grūti nepamanīt atsevišķu koalīcijas partneru (runājot tiešāk – vairāku Vienotības deputātu vai ministru) un ar tiem tieši vai netieši saistītu plaša profila ekspertu uztraukuma (dažbrīd arī svēta sašutuma) vilni par pirmskrīzes ”gāzēšanas principa” politikas atgriešanos budžeta veidošanā, par nepareizu demogrāfiskās krīzes risinājuma modeli, par vēlmi pārlieku jaukties potenciālo vecāku privātajā dzīvē un citiem tamlīdzīgiem brīnumiem. Turklāt tas viss uz demogrāfijas jomai tāpat jau it kā piešķirto ievērojamo līdzekļu fona.

Nupat šādus uzskatus saturoši raksti sabiedriskajā telpā sāk parādīties ar apskaužamu regularitāti, kas, protams, pats par sevi nav nekas slikts. Vien diskusijas kvalitātes vecināšanas nolūkos gribētu padalīties arī ar savu (visnotaļ atšķirīgo) viedokli.

Latvijas situācija

Lai saprastu, kā mums nav, atliek vien paskatīties uz to, kas ir citiem. Tā mēs arī darām un te nevajag pat gaidīt Labklājības ministrijas delegācijas kārtējā Igaunijas pētniecības komandējuma rezultātu, lai saprastu to, ko zina vai ikkatrs lasīt protošs Latvijas iedzīvotājs - mūsu dzimstības rādītāji ir starp bēdīgākajiem Eiropā un tālu no minimālai tautas ataudzei nepieciešamā. Situāciju vēl dramatiskāku padara ievērojamie emigrācijas apjomi.

Šādos apstākļos jebkuram prātīgam un apzinīgam demogrāfijas politikas veidotājam sākotnēji būtu jāuzdod tikai viens jautājums - vai šādu katastrofālu situāciju var risināt ar kuslu un pārlieku lēnu puspasākumu pētīšanu, piemērošanu un piesardzīgu ieviešanu? Paralēli cerot, ka ekonomiskā attīstība pati par sevi kaut kādā veidā situāciju kādreiz normalizēs un uzlabos.

Iespējams, ka var darīt arī tā. Tikai tad bez apgalvojumiem, ka demogrāfija ir valdības prioritāte un vienkārši samierinoties ar domu, ka nepilnu 2-3 paaudžu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits noslīdēs tālu zem pusotra miljona ar visām no tā izrietošajām sekām.

Vienotības risinājumi

Summējot rodas iespaids, ka tie ir pavisam vienkārši - jautājums risināms caur valsts ekonomikas attīstību, kuras rezultātā radīsies arvien vairāk cilvēku ar labu darbu, augstiem ienākumiem un pārliecību par nodrošinātu un stabilu nākotni. Sasniedzot šo laimes zemi, šie ļaudis pēkšņi sāks radīt arvien vairāk bērnu, un galu galā atrisinās vai vismaz normalizēs demogrāfisko situāciju Latvijā. Līdz tam laikam demogrāfijai (tieši) atvēlam tik, cik atvēlam - ļoti piesardzīgi rēķinot un, pasarg' Dievs, netraumējot ekonomikas attīstībai svarīgās jomas (piemēram, banku sektoru, lidsabiedrības vai dzelzceļa kravu un pasažieru pārvadātājus).

Šādas loģikas sekotājiem (vismaz pašiem sev) būtu jāatbild uz dažiem mulsinošiem jautājumiem. Kuras ir tās attīstītās pasaules valstis, kurās, tikai pateicoties augstam dzīves līmenim, būtu sasniegti kaut cik pieņemami dzimstības rādītāji? Vācija? Japāna? Zviedrija? Citas, kurām mēs gribam līdzināties? Kurās tas ir izdevies bez ievērojama imigrācijas procesu ieguldījuma? Un vai kāda no tām šo ceļu sāka no pašreizējo Latvijas valsti raksturojošām izejas pozīcijām (iedzīvotāju skaits, valsts ģeogrāfiskais izvietojums, vēstures mantojums visdažādākajās tā formās un tā tālāk)? Cik gadu laikā mēs varētu sasniegt šādu, ar attīstītākajām valstīm salīdzināmu, labklājības līmeni un kā šajos gados (vai ticamākais - gadu desmitos) zaudētais ietekmēs Latvijas demogrāfiskos rādītājus?

Un vispār - vai sekojot šādai vienkāršotai ekonomiskās izaugsmes pozitīvas (un galvenais - it kā pašpietiekamas) ietekmes loģikai, Latvijas dzimstības datiem jau tagad nebūtu jābūt pozitīvākajiem Eiropā, jo tādi rādītāji, kā mūsu valsts iekšzemes kopprodukts un vidējā alga šobrīd taču ir daudz augstāki, nekā tie bija, piemēram, 1993.gadā?

"Gāzēšanas" fons

Galvenais Vienotības pretarguments diskusijā neapšaubāmi ir bailes par "bezatbildīgas gāzēšanas politikas" atgriešanos budžeta veidošanā. To mums itin bieži atgādina arī valdības vadītājs. Ļoti gribas cerēt, ka šīs bailes ir patiesas un īstais iemesls pretestībai nav vienkārša tiepšanās sīkumaina politiskā aprēķina dēļ - tādēļ, ka cits politiskais spēks koalīcijā šo jautājumu un ar to saistītos priekšlikumus pasniedz kā "savu" prioritāro jomu.

Citādi man, kā koalīciju veidojošas partijas biedram, arvien grūtāk nākas saviem vēlētājiem rast atbildes uz samērā vienkāršiem jautājumiem. Piemēram, kā tas nākas, ka tikai viena, būtiskākā un faktiski valsts nākotnes pastāvēšanu tieši ietekmējoša jautājuma risināšanai mēs nevaram rast papildus 20-30 miljonus, kamēr citiem pasākumiem vienlaicīgi varam atrast astronomiskas summas? Nauda atrodas AirBaltic un banku glābšanai, vilcienu pirkšanai, pasākumiem eiro ieviešanai (ieskaitot patēriņa nodokļu samazināšanu) vai valsts aizņēmuma summu pirmstermiņa atmaksai. Par tādiem "sīkumiem" kā iespējamu atalgojuma palielināšanu valsts kapitālsabiedrību vadītājiem vai atjaunotiem tēriņiem autotransporta iegādei valsts pārvaldē jau vispār neviens nerunā.

Un tas viss, iespējams, ir pareizi un ekonomiskās izaugsmes labad - nepieciešami. Tikai kādēļ vienā gadījumā mēs šādai naudas tērēšanai visgudri piekarinām "izaugsmes", "stabilizēšanas" vai "investīcijas" birku (kuras vārdā varam arī aizņemties), kamēr viss, ko gribam ieguldīt nākamajā paaudzē, tiek saukts par nepārdomātu nekontrolētas tērēšanas politiku vai lētu populismu? Kas lidos ar tām lidmašīnām, kas brauks ar vilcieniem, kas lietos eiro Latvijā, kas dzīvos šajā valstī ar ideālo bezdeficīta budžetu?

Ko šādas nekonsekventas runas liecina par Vienotības ticību pašu iepriekš deklarētajām prioritātēm? Tā vietā, lai piedāvātu to apzinīgo un prātīgo demogrāfijas politiku, iedzīvotāji tiek baidīti ar visādiem pirmskrīzes trakās tērēšanas un tās seku bubuļiem, vienlaicīgi rādot sarakstus ar milzīgajiem nākamajos trīs gados plānotajiem tēriņiem un pasākumiem, kas tomēr ne tuvu nav pietiekami. Var jau prasīt vai 159 miljoni trīs gadu laikā ir daudz vai maz, var arī visu Veselības ministrijas un Satiksmes budžetu demogrāfijai klāt pieskaitīt, jo bērni taču arī lieto slimnīcas un ceļus. Tikai vai tas tiešām risina zemās dzimstības problēmu?

Nupat izskanējušie pēdējie pretargumenti, pasniegti no Labklājības ministres (!) puses, vispār vairs nav savienojami pat ar pašas Vienotības loģiku - redz, nevis papildus pabalsti, bet ienākumu stabilitāte un drošība par savu darbavietu ir noteicošais faktors lēmumā par mazuļa radīšanu. Bet vai tad divi no priekšlikumiem - par māmiņu algas izmaksu pagarināšanu un aktīvāku bērnudārzu problēmas risināšanu - nepiedāvā tieši to, ko Vienotība vēlas? Nevis piešķirt vecākiem kaut ko papildus, bet faktiski nodrošināt to, ka jaunā ģimene līdz ar mazuļa piedzimšanu nezaudē ievērojamu daļu savu līdzšinējo ienākumu un (mazulim sasniedzot 1,5 gada vecumu) var tam atrast garantētu vietu bērnudārzā, lai paši spētu pilnvērtīgi atgriezties darbā, pelnīt naudu sev, savu bērnu, šīs valsts, valdības un visu viņas parādsaistību uzturēšanai!

Nobeigumam

Neviens nepiedāvā vienkārši nepārdomātu vai pārgalvīgu tērēšanu. Taču vienreiz jābeidz arī "tikai runāšanas politika" par kaimiņvalstu pieredzes pētīšanu (ko ikviens pilsonis tāpat zina) un Eiropas ekonomiskās situācijas piesardzīgu vērošanu. Demogrāfijas jomā zaudētais laiks - katrs garām palaistais gads, nav atgūstams. Šībrīža papildus prasības mūsu situācijai ir pat samērā pieticīgas - pat akceptējot tās pilnībā Latvija tikai vairāku gadu laikā sasniegtu to atbalsta līmeni, kāds bērniem un viņu vecākiem jau šobrīd ir paredzēts Lietuvā vai Igaunijā (pieņemot, ka tajās nākamo gadu laikā nekas nemainās). Un šeit vietā būtu vēlreiz atgādināt, ka mūsu pašmērķim nevajadzētu būt "tikai" sasniegt, piemēram, igauņu dzimstības rādītājus - sekmīgai tautas ilgtermiņa ataudzei nepieciešams pārsniegt arī tos.

Nav arī runa par vienkāršu bezierunu naudas dalīšanu visiem - ka tik vairāk dzimtu. Runa ir par atbalstu galvenokārt tieši strādājošām ģimenēm - tiem, ko Vienotība visvairāk sakās aizstāvam. It sevišķi pagarinot tā dēvētās māmiņu algas izmaksu termiņu līdz pusotra gada vecumam un beidzot nodrošinot (vai veicinot pašvaldību spēju nodrošināt) vietu katram bērnam bērnudārzā. Tieši tādēļ, lai šiem vecākiem nebūtu jāzaudē darbs vai iztikas līdzekļi un jādodas prasīt pašvaldības vai valsts pabalsti, tādejādi jaunajām ģimenēm negribot nodrošinot nevajadzīgu pazemojuma devu un valstij nevajadzīgus zaudējumus, kurus jau sākotnēji būtu bijis iespējams novirzīt bērnu vai vecāku atbalstam. Nemaz nerunājot par ietekmi, kādu šādi sistēmas "iztrūkumi" (gandrīz nulles atbalsts vecākiem ar bērnu no 1 līdz 1,5 gadu vecumam) atstāj uz vēlmi radīt nākamo mazuli.

Tikai strādājošām ģimenēm labvēlīga, valsts un visas sabiedrības radīta vide (Zviedrijas vai Somijas piemērs), kombinācijā ar ekonomisko un labklājības attīstību, spēj risināt demogrāfijas problēmu. Vietās, kur nav pirmais, nav vērojami arī īpaši panākumi demogrāfijas jomā, neskatoties uz ievērojamo dzīves līmeņa atšķirību. Steidzami ir jānodrošina apstākļi, kuros strādājoši vecāki var atļauties paņemt pārtraukumu vienā, un uzņemties citu (valstiski tikpat svarīgu) darbu - radīt nākamo Latvijas pilsoņu paaudzi!

Ja Vienotības problēma patiešām ir tikai tā, ka tas ir citas koalīcijas partijas piedāvājums, aicinu to atrisināt visvienkāršākajā veidā - pārsolot viņu piedāvājumu. Ieguvēji būs visi. To būs daudz vieglāk izdarīt, ja mēs atcerēsimies, ka šī summa ne tuvu nav pat divdesmitā daļa no tā, ko mēs visi tagad maksājam par kāda neizdevušās bankas projekta glābšanu. Mums patiešām to vajag, un mēs to varam!

Gunārs Igaunis, 11.Saeimas Reformu partijas deputāts, triju meitu tēvs