Riskēsim būt savējie

15. Oct 2012, 10:30

Sen jau esmu iekšēji izjutusi vēlmi, kaut ko uzrakstīt Māmiņu klubam, bet ne vienmēr paklausi iekšējai balsij...Mazliet bail, trūkst pārliecības, vai tas, ko rakstīšu maz kādu interesēs, vai atradīšu īstos vārdus... Tomēr šoreiz esmu nolēmusi riskēt... Jā, tieši risks saista arī mani un Māmiņu klubu...

Šķiet labi sen, kad sāku intensīvāk darboties ar datoru, atklāju Māmiņu kluba mājas lapu. Nolēmu riskēt un piereģistrēties. Regulāri uz e-pastu saņēmu jaunumus, taču pašā mājas lapā iegriezos reti. Likās, tā kā meitas jau no bēbīšu vecuma izaugušas, kam man to visu. Tajā laikā, kad meitas bija mazas, galvenos padomus meklēju žurnālā "Mans Mazais". Reizēm jau no rītiem paskatījāmies raidījumu, bet vairāk tikai lai papriecātos par mazuļiem. Ar laiku par tādas mājas lapas eksistenci vispār aizmirsu, līdz...

...divus gadus atpakaļ neskatoties uz ekonomisko nestabilitāti nolēmām riskēt un plānojām ģimenes pieaugumu...Viss sākās skaisti, ar sajūsmu, lepnumu gaidīju savu mazuli. Ar nepacietību meklēju internetā informācīju par to, kā mazais manā puncī attīstās. Šķiet toreiz nemaz neapzinājos, ka Googlē ieraksto vajadzīgo, vienmēr tiku novirzīta uz Māmiņu kluba mājas lapu. Arī raidījumu skatījos regulāri un ar lielu interesi. Tomēr Dieviņš visu bija lēmis savādāk, Ziemassvētku laikā 20.nedēļā mazuli zaudēju - daudz asaru par to izraudāts, bet visvairāk dusmojos uz visu pasauli, jo likās, kāpēc man vienai tā. Raidījums Māmiņu klubs mani kaitināja un dzina izmisumā, līdz vīrs ierosināja, paskaties internetā , ko par to raksta... riskēju - mans atklājums - es neesmu viena - ai, cik daudz sieviešu piemeklē līdzīga nelaime. Iespējams, toreiz to izlasīju tieši Māmiņu klubā.

Pēc pusgada mana dakterīte teica, vajag riskēt un mēģināt vēlreiz. Riskējām - un izdevās, kopš februāra esmu dēliņa Gustava mamma. Bet Māmiņu klubs? Tā kā iepriekšējo mazuli biju zaudējusi nesen, tad par grūtniecību neteicām nevienam, kamēr vien izsakts pats par sevi nelika manīt. Arī nekur nekādu informāciju par mazuļiem necentos lasīt, tikai meklēju sevī iekšēju mieru. Kamē strādāju, īstenībā arī neko neprasījās... līdz aizgāju dekrētā un mājās biju viena...tad sāku sevi izglītot un skatījos raidījumu...

Viss mainījās, kad piedzima Gustavs. Lai gan biju jau divu meitu mamma, sapratu, ka īsti neprotu, neatceros, kas un kā pareizi darāms. Jāsaka, ka astoņu gadu laikā mainījies bija daudz kas. Vajadzēja padomu. Riskēju - meklēju...Ja seno laikos palīdzēja Spoka grāmata, vēlāk žurnāls "Mans Mazais", tad tagad palīgs bija Māmiņu klubs. Puikam pumpas - meklēju Māmiņu klubā, puika griežas - meklēju Māmiņu klubā, pammperi kurus? - meklēju Māmiņu klubā...Tomēt tā vairāk bija tikai informācijas sūknēšana. Īstā draudzība aizsākās ar Denīzes simts dienu stāstu. Ar interesi sāku seko līdzi mazās Denīzes gaitām...lai gan Gustavs bija lielāks, bija interesanti salīdzināt. Kad Denīzes stāsts tuvojās beigām, saskumu un sapratu, ka gribu reģistrēties portālā, lai izteiktu to , kā jūtos... Liels bija mans izbrīns, ka esmu jau reģistrējusies...jā, tik sen... biju gan...atjaunoju paroles un biju iekšā... Biju savējā! Esmu sapratusi, ka sēžot mājās ar mazuli, tieši Māmiņu klubs ir tā saikne ar savējiem, kas tevi saprot, uzmundrina, atbalsta...

Gribu arī pastāstīt par nelielu vilšanos - ilgi meklēju savas mēneša māmiņas, viendien priecīga atradu, sāku lasīt tur rakstīto... tur tika risināts kāds konflikts starp māmiņām - diezgan neglīti...nobijos...sapratu, ka to man nevajag...Tāpēc gribas lūgt, nesabojāsim to skaisto, ko dāvā draudzība ar Māmiņu klubu!

Tagad esmu augusi, no lasītāja esmu kļuvusi par komentētāju, bet šodien kļūstu arī par rakstītāju!

Jā, un par ceļošanu. Ar savu ģimeni ceļojam bieži un jau no mazām dienām. Vienmēr gan esmu uzskatījusi, ka bērniem jāiepazīst sava Dzimtene un tad jādodas plašajā pasaulē. Lielās meitas jau ir augušas - Latvija izbraukāta krustu škērsu, esam pabijuši arī Lietuvā un Igaunijā, klusu sapņojam arī par braucienu uz Zviedriju, Stoholmu.

Tagad trīs ieteikumi ceļojot ar bērniem:

1)Somā atrast vietu visam, kas mazulim nepieciešams. nekā nevar būt par daudz - labāk kaut kas vairāk, nekā par maz. Mans vīrs vienmēr smejas, ka mums drīz kravas auto vajadzēs, lai kur aizbrauktu. Varbūt, bet tā jūtos droši...

2)Vecākiem justies droši un tad arī mazulis būs mierīgs.

3) Plāns - ko, kur un kad darīs... jo tā atkal var justies droši...

Tagad brīnos, cik daudz viena māmiņa var izdarīt - pabarot mazuli, uzcept pankūkas, palīdzēt mājas darbos lielajiem un vēl uzrakstīt tādu monologu...Lūdzu, nebūt skarbāmVarbūt risks atmaksāsies!

Kristija