Elza kļūst mātišķa!

Jā, tas laiks iet, skrien, kā nu kurš to noformulē. Es vēlētos salīdzināt ar to, kā gājputni, kas aizlido... Bet tie tomēr atgriežas un sāk jaunu dzīvi, veido ģimenes. Bet mans mazais Elžuks kļūst ar vien patstāvīgāks, un neatkarīgs no mammas. Un vairs nebūs un neatgriezīsies, kā mazs bērniņš, kas pirms laika spēra pirmos soļus. Tāda nostaļģija rudens pelēkajā laikā radās.

Vērojot ,kā viņa pieaug, protams, ka gribas priecāties līdzi. Un tagad viņai uzradies tāds slēptais mammas dotums- izrāda lielas rūpes par savām lellēm, zaķiem, lāčiem, ko atkal puika nedarīja. Tas liek aizdomāties, vai tiešām tas ir jau gēnos iestrādāts, vai atkal no ikdienas, ko pavadam kopā spēlējoties. Kad viņu ucinu klēpī, apmīļoju, kad lasu vakara pasaciņu. Un līdz ar to elzai veidojas apziņa, ka arī viņa vēlas rūpēties par kādu, un izrādīt interesi, gādību.

Ikdienas pastaigās ejot ir līdzi leļļu ratiņi, kur ik pa brīdim tiek apstādināti, lai apraudzītu un apčubinātu ratu iemītnieku. Tas liek pasmaidīt, par to cik no malas tas izskatās mīļi. Un šādi stājoties pastaiga var ieilgt, oi,oi cik garas .

Te vienu vakaru, kad pati es cītīgi studierēju grāmatas, meita uzrausās uz skolas galda ,lai ar pasaku lasīšanu atrautu mani no grāmatā. Un atkal interesanti, kā bērns uztver to pasaku būšanu. Šķirstot grāmatiņu, līdz ko ir bilde, tā tiek veidots komentārs, bet kā nav tad " Kur ir pasaciņa". Un tad atkal mammas smaida, kā bērns mācās apieties ar grāmatiņām, un kā to uztver viņi. Šādi atkal Elza, izrāda, ka grib arī mammu palutināt ar vakara pasaku, nevis, ka Es viņu.

Vai arī Jūs ikdienā novērojat savās meitās un dēlos, ko interesantu? Un vai analizējiet, no kurienes viņiem šādas dotības?