Zīdainis un sabiedriskais transports?

Ko darīt, ja arā baismīgi slikts laiks, bet auto nav pieejams? Atliek taksometrs vai sabiedriskais transports. Pirmais padārgs, bet otrais bieži vien nedraudzīgs mazulim.

Vasara lutināja ar siltu laiku un ilgiem bezlietus periodiem. Ja bija vajadzība maijā dzimušo bēbi aizdabūt pie ārsta uz peldēšanu vai kur citur, gājām ar ratiem – labi gan mazajam, gan mammai. Taču sākoties rudenim ar lietiem, peļķēm un asiem vējiem, ar ratiņiem ne vienmēr ir ērti un patīkami. Labi, ja vienmēr ir pieejams auto. Bet ja ne? Saukt taksi – jā var, esmu dažas reizes izmēģinājusi, taču padārgi. Šādās reizēs aktuāls kļūst jautājums – varbūt ar sabiedrisko transportu?

Mazajam ir četri mēneši un vajadzība pēc sabiedriskā transporta vēl nav bijusi, bet zinu, ka nāksies izmantot. Un tad nu būs dilemma – vai nu mocīties ejot ar kājām, turot vienā rokā lietussargu, ar otru stumjot ratus, kāpt peļķēs un saņemt šļakstienus no blakus braucošajām mašīnām vai arī izmantot mazulim ne tik draudzīgā sabiedriskā transporta pakalpojumus. Mazliet satrauc tas, ka sabiedriskajā transportā cilvēku apkārt ir vairāk nekā ierasts, kā arī tas, cik viegli būs iekļūt un izkļūt no autobusa vai trolejbusa. Tāpat arī gan jau katra māte, kuras bērns kaut reizi sabiedriskā vietā ir sacēlis brēku, zina, cik drausmīga mēdz būt attieksme no apkārtējo puses. Tādos brīžos liekas- kur gan palikusi visa cilvēcība?

Kāda ir jūsu pieredze, pārvadājot savus mazos ķiparus ar sabiedrisko transportu? Kādi ir jūsu ieteikumi māmiņām, kas pārvadā zīdainīti ratiņos? Padalieties pieredzē!