Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos bieži izskanējusi informācija par valsts un pašvaldību iestāžu plāniem atteikties vai samazināt dažāda veida sociālo palīdzību. Izprotot smago ekonomisko situāciju, Tiesībsargs Romāns Apsītis tomēr vēlas uzsvērt, ka šajos apstākļos ir sevišķi būtiski nesamazināt sociālās palīdzības apjomu gan valsts, gan pašvaldību līmenī.
Tiesībsargs norāda, ka sevišķi satraucoša ir pašvaldību vēlme likumu normas par dažādām sociālajām garantijām pārveidot tikai par rekomendējošām.
"Līdzšinējās tendences, tostarp būtiski pieaugošais bezdarbs, liecina, ka arvien palielināsies to cilvēku skaits, kuriem būs nepieciešams sociālais atbalsts. Jau līdz šim pašvaldībām gan sociālās palīdzības, gan sociālo pakalpojumu sniegšanā ir bijusi plaša rīcības brīvība, un pašvaldības minētos pienākumus ir realizējušas pieejamo resursu ietvaros. Savukārt likumu normu pārveidošana par rekomendējošām var novest pie pilnīgas sociālo tiesību ignorēšanas pašvaldību ietvaros," uzskata Tiesībsargs Romāns Apsītis.
Tiesībsargs aicina grūtajos ekonomiskajos apstākļos darīt visu iespējamo, lai sociālā joma būtu pēdējā, kuru ierobežotu taupības nolūkos. Turklāt atsevišķu pašvaldību piemēri liecina, ka tas ir iespējams. Saldus pilsētā par prioritāti izvirzīta iedzīvotāju sociālā aizsardzība, un pat vispārējas taupības apstākļos sociālā joma ir vienīgā, kam piešķirts vairāk līdzekļu nekā pērn. Taču, piemēram, Rēzeknes pašvaldība diemžēl jau ķērusies pie sociālās palīdzības samazināšanas.
Likumos noteikto pienākumu pārskatīšana saistībā ar ekonomiskajiem apstākļiem būtu iespējama tikai tad, ja pašvaldības jau līdz šim šos pienākumus būtu pildījušas pilnā apmērā. Turklāt šāds solis vēl vairāk padziļinātu plaisu starp lielo un mazo pašvaldību sniegtās palīdzības apmēriem. Nevar noliegt, ka būtu nepieciešama arī lielāka valsts atbildība par pašvaldībām uzdoto uzdevumu izpildi.
Gan Satversme, gan Latvijas ratificētie starptautiskie akti valstij uzliek par pienākumu garantēt iedzīvotājiem sociālo nodrošinājumu. Tam jābūt atbilstošā apmērā un ilgumā, lai nodrošinātu, ka ikviens var īstenot savas tiesības uz ģimenes aizsardzību un palīdzību, adekvātu dzīves līmeni un pieeju veselības aizsardzībai.