Pirms Lieldienām nevēlējos nevienu lieki satraukt un sadusmot, pat ne sasmīdināt, tāpēc tikai tagad publicēju turpinājumu ierosinājumam par Ministru prezidenta vai/un Valsts prezidenta personīgi parakstītu pateicības vēstuli katra jaundzimušā bērniņa vecākiem, kuri daudzi nodēvēja par neizdevušos un novēlotu pirmā aprīļa joku.
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka runa nav par pateicības vēstulēm visiem bērnu vecākiem, bet tikai šogad, nākamgad un, maksimums, aiznākamgad jaundzimušo bērniņu vecākiem. Tas ir, personiski parakstīta premjera vai prezidenta pateicības vēstule jaundzimušo bērnu vecākiem būtu jāsaņem vismaz līdz brīdim, kad gada laikā Latvijā atkal dzims vairāk nekā 20`000 bērnu (starp citu, ļoti ticams, ka šogad sagaidīsim dzimstības antirekordu). Šādas pateicības vēstules sagatavošana un nosūtīšana neizmaksātu vairāk par 1Ls uz katru jaundzimušo un piecpadsmit minūšu laikā, pareizi organizējot procesu, var parakstīt 250 pateicības rakstus. Tas ir pārbaudīts praktiskā eksperimentā, bez nopietna treniņu procesa. Ietrenējot roku, šim darbam varētu pietikt pat ar piecām minūtēm dienā. Savukārt minēto naudas summu var atrast Valsts kancelejas budžetā vai Valsts prezidenta kancelejas budžetā, bērnu pabalstus šī ieteikuma īstenošana neietekmētu absolūti nekā.
Otrkārt, ar valsti es saprotu visu Latvijas sabiedrību, nevis tikai izpildvaru un lēmējvaru, kuru pati sabiedrība ir ievēlējusi. Sakot to, ka valstij ir jābūt pateicīgai tiem vecākiem, kuri pat tik grūtos un neprognozējamos laikos ir izšķīrušies par bērniņu laišanu pasaulē un tic šai valstij (ja neticētu, dotos dzemdēt un audzināt bērnus citur), es domāju, ka visai sabiedrībai ir jābūt pateicīgai šiem cilvēkiem. Ja visi domātu līdzīgi dedzīgajiem komentētājiem internetā, kuri uzsver, ka par bērniem ir gatavi domāt ne tagad un ne šajā valstī, dzimstība Latvijā nevis samazinātos par diviem tūkstošiem, bet gada laikā šeit vien piedzimtu 2000 bērnu. Visas sabiedrības vārdā izteikt šobrīd dzimušo bērnu vecākiem milzīgu paldies ir gan mazākais, gan arī obligātais, ko varam. Šo paldies sabiedrības (valsts) vārdā, lai tas tik tiešām būtu liels, jo liels PALDIES, ir jāizsaka valsts pirmajām personām. Ja ir labāki kandidāti, kas sabiedrības vārdā varētu izteikt paldies, dodiet to, lūdzu, zināt.
Treškārt, izmantojot iespēju, izsaku savu personīgo paldies visiem šogad dzimušo bērniņu vecākiem. Atvainojiet, bet katram no jums es pat 1 santīmu es nevaru nosūtīt un diez vai jūs to uztvertu nopietni. Protams, ja būtu simts šādi paldies un pa 1 santīmam, sanāktu jau 1 Ls, taču katram paldies un santīma sūtītājam tas izmaksātu vismaz 180 Ls. Ziniet, arī man ir ģimene, šobrīd varu pateikt tikai paldies. Tāpēc, ir skumji dzirdēt, ka daļai vecāku sabiedrības (valsts) izteikts paldies un pat ordenis par izšķiršanos laist pasaulē un audzināt bērniņu neko nenozīmē un no sabiedrības ir nepieciešams tikai materiālais atbalsts, pabalsti. Nav grūti iedomāties, ko šādi vecāki saviem bērniem spēs dot, kādas vērtības ieaudzināt un ko bērni tikai gaidīs/prasīs no pašiem vecākiem. Līdz ar to, nav jābrīnās, ka arī Latvijas sabiedrības kopumā attieksme pret vecākiem un bērniem ir, maigi izsakoties, rezervēta, distancēta.
Es labi saprotu, ka pirmais, ko vecāki, domājot par bērniņa laišanu pasaulē, apsver, ir savas finansiālās iespējas. Es labi zinu, ka lielākā daļa cilvēku, kas vēlētos bērniņu vai vēl vienu, šobrīd to nevar atļauties. Tomēr, arī šogad dzimst un nākamgad dzims bērni. Lielākā daļa šogad jaundzimušo bērnu vecāku saprot, ka finansiāli izdevīgāk bija domāt par bērnu laišanu pasaulē pirms pāris gadiem un būs pēc pāris gadiem, taču neatliek uz rītdienu to, ko var paveikt jau šodien. Cilvēku, kuri varētu rīkoties līdzīgi – ir spējīgi paši uzturēt sevi un bērniņu, pat negaidot ievērojamu materiālu atbalstu no pārējās sabiedrības (valsts) -, ir pietiekami daudz (ne jau procentuāli, protams) un tieši šie cilvēki un tieši šobrīd būtu jāmudina domāt par bērniem, jāveicina viņu izvēle par labu bērniņa laišanai pasaulē. Es tik tiešām un pilnā nopietnībā uzskatu, ka sabiedrības vārdā Ministru prezidenta vai Valsts prezidenta parakstīts pateicības raksts viņiem varētu būtu laba motivācija, jo tas būtu gana ekskluzīvs piedāvājums (par naudu to nenopirksi) un ierobežotā skaitā (pieaugot dzimstībai līdz noteiktam līmenim, pateicības rakstus pat fiziski nebūtu iespējams sagatavot un parakstīt). Ikviens var uz brīdi padomāt, vai, piemēram, Mercedes automašīnu pārdošanas skaits pieaugtu, ja komplektā ar to iegādi ierobežotu laiku tiktu piedāvāts arī Angelas Merkeles (vai mūsu pašu premjera vai prezidenta) personīgi parakstīts pateicības raksts?
Atkārtošos, es zinu, ka lielākā daļa cilvēku lauza galvu par to, kā sagrabināt naudu degvielai un savu vairāk nekā desmit gadus veco auto remontam (tāpat, kā ir izmisumā par to, kā pabarot, pienācīgi apģērbt un izskolot savus bērnus), bet runa ir par tiem cilvēkiem, kas ne vien grib, bet arī var. Un, protams, ne jau paša pateicības raksta kolekcionēšanas dēļ (tāpat, kā ne jau domājot par valsts glābšanu) cilvēki izšķirsies par bērniņa laišanu pasaulē, taču tas būs pamudinājums neatlikt lēmumu uz vēlāku laiku. Tā sakot, ja esat apsvēruši domu par bērniņa laišanu pasaulē un esat parēķinājuši, ka varat, tad nešaubieties, neatlieciet uz rītdienu, dariet to tagad! Šāds pateicības raksts apliecinātu cilvēku piederību tiem, kas nevis tikai vaimanā, gaida un prasa, bet gan var un dara.
Ceturtkārt, ierosinājums par premjera vai prezidenta personīgi parakstītu pateicības vēstuli katram jaundzimušā bērna vecākiem ir tikai pirmais, maksimāli ātri, salīdzinoši vienkārši un lēti realizējamais pasākums, nevis vienīgais, kas uzlabos demogrāfisko situāciju Latvijā un sabiedrības attieksmi pret bērniem un ģimeni. Šo ieceri var sākt realizēt tūlīt vai rīt. Tās realizēšanai nav jāveido neskaitāmas komisijas, jāsanāk uz sēdēm, konferencēm, forumiem un ko tik vēl ne. Vienkārši, ir jādara. Tieši bailes kaut ko darīt, kļūdīties utt., mums neļauj dzīvot tā, kā mēs vēlētos. Mēs gaidām, ka viss kaut kā nokārtosies pats no sevis, līdz ar to, arī dzīvojam kaut kā.
Laimīgs tētis
Vairāk par ieteikumu un tā praktiskās realizēšanas iespējām var uzzināt LaimigsTetis.posterous.com
ideja interesanta. tas visticamāk, lai arī ar ironisku piesitienu, vecākiem dotu kādu gandarījuma sajūtu, ka ģimenē ienācis bērns.
manuprāt, ģimenēs, kurās vismaz viens bērns ir un vismaz vienam ģimenes loceklim ir pietiekami labi algots darbs, arī šobrīd viegli izlemj par vēl kāda bērna laišanu pasaulē. tas finansiālais aspekts varētu attiekties uz pirmā bērna plānošanu. pēc sevis zinu, ka, protams, mani uztrauktu, kā apgādāt divus skolniekus vienlaicīgi maksājot dzīvokļa kredītu, bet par labu tikai vienam bērnam ģimenē šobrīd izlemju vien tādēļ, ka bērna raksturs šobrīd nepieļauj tādu iespēju kā aprūpēt 2 bērnus. finansiāli, protams, kaut kā galus savilktu, sliktākā gadījumā pārvāktos dzīvot uz laukiem.
Jā.. tieši tā.. Tāpēc jau ir jautājums: Kad tad būs tas laiks,kad "varam" atļauties bērnus. Protams, neiet runa par gadījumiem, kad pašiem nav ko bāzt mutē, bet par gadījumiem, kad gribas vēl šito, vēl to... Ar bērniem dzīve nudien nebeidzas! Tā tikai sākas! Arī es esmu i skolu pabeigusi ar bērnu uz rokām, i darbu dabūjusi, un vispār šķiet, ka īstā dzīve ir sākusies tikai PĒC bērna piedzimšanas!
Fakts. Un vispār īsti nesaprotu tos, kuri saka: "Mums būs bērni tad, kad būsim sasnieguši to un to, mums būs māja, mašīna utt." Varbūt tad jau būs par vēlu?!