Sievietes loģika

Vīrieša loģika, atšķirībā no sievietes, ir vērsta uz patiesības noskaidrošanu.  Uzsākot strīdu, vīrietis uzskata, ka savus secinājumus abas puses būvē pēc vienas shēmas un tāpēc „strīdā noteikti dzims patiesība”. 

Sievietes loģika nav vērsta uz patiesības noskaidrošanu un sekojot tai visbiežāk, lai arī katra no sava skatu punkta, viņai patiesības ir vairākas. Šādām situācijām  ir speciāls teiciens – „sava veida patiesība”. Šie vārdi ir jāsaprot tā, ka ja skatīties uz lietām tā, kā skatās sieviete, viņai ir taisnība, bet ja notikumus analizēt tā, kā to dara vīrietis – tad sievietes pārliecība par savu taisnību ir aplama.

Tas ir pazīstams katrai sievietei, vai ne? Diemžēl, visus secinājumus (tajā skaitā arī zinātniskus) par sievieti publiski izsaka vīrieši, vadoties vien pēc „sava ģīmja un līdzības”. Rezultātā – traģēdija traģēdijas galā. Sākot ar attiecībām ģimenē, beidzot ar attiecībām ar valsti. Sieviešu psiholoģija joprojām diezgan „balta lapa” un savus pētnieces (sievietes) vēl tikai gaida.

Diemžēl, arī jurisprudence ir vīriešu radīta. Tā ir balstīta uz viņu loģiku, viņu izpratni par cēloņiem un sekām, ar mērķi sasniegt vīriešu domāšanas veidam vēlamo rezultātu. Ar to, nu jums, cienījamās dāmas ir jārēķinās.

Savā ģimenes lietu advokāta praksē esmu novērojusi lietas, kuras  sievietēm būtu jāiemācās kā Tēvareize. Un tās būtu:

1. Mūsdienu sabiedrībā izvairīties no „staigāšanas pa tiesām, policiju, prokuratūru …” neizdosies pat tad, ja „es ne pie kā neesmu vainīga”. Tas ir jāuztver bez bailēm, satraukuma un jāsaprot, ka attiecības ar valsts iestādēm prasa iemaņas. Mēs taču mācamies satiksmes noteikumus. Tieši tas pats attiecas uz jurisprudenci – pamatzināšanām ir vienmēr jābūt „kaujas gatavībā” un allaž jātiek „spodrinātām”. Maza nezināšana var radīt lielas problēmas un vēl lielākus zaudējumus. Tāpat kā ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas – ja jums uzbrauc mašīna, skaidrs kurš ir vainīgs.

2. Problēmas ir jārisina, nevis jāslēpjas no tām un šeit ir ar medicīnu analoģiskas likumsakarības – jo ātrāk slimību pamana, jo ātrāk un lētāk to var izārstēt.

3. Tiesu sistēma (tajā skaitā arī advokāts) risina un sakārto juridiskus jautājumus. Tādēļ sieviete tiesu sistēmas ietvaros nekādā gadījumā nevar saņemt atbildi uz jautājumu „Par ko man tas viss?”, „Cik ilgi man tas būs jācieš?„, „Kā viņam nav kauna?”, „Kad es beidzot varēšu sākt dzīvot sev?„ un tml. Un, protams, ka viena jautājuma juridiska sakārtošana sievietei nenodrošina laimi un veiksmi turpmākajai dzīvei.

4. Par savu dzīvi atbildīga ir katra sieviete pati. Un sabojāt viņa var tikai savu dzīvi, kura pašai arī būs jādzīvo. Tādēļ katra reize, kad tiek paciesta vardarbība vai netiek reaģēts uz tiesību pārkāpumiem, kad ir slinkums, bailes, apātija un tml. emocijas attiecībā uz savu personīgo dzīvi, kad galvenās rūpes ir par to „ko teiks kaimiņi” vai „ka tikai kāds kaut ko nepadomā” ir salīdzināmas ar onkoloģisku saslimšanu sociālā ziņā. Un 2009 gadā tā jau ir tāda zināma atpalicība, vai ne?

Šo jautājumu analīzei būs veltīta manu turpmāko rakstu sērija. Gaidīšu jautājumus!