Pedofīlija - tā eksistē pat, ja to neredz

Ko iespēj bērns pret varmāku? Ja nu vienīgi raudāt. Bet kuru gan nelieti samulsinās bērna asaras?!

Pedofīlija (infantoseksualisms, paderozija) ir seksuāla deviācija, psihiski traucējumi, kurus raksturo dzimumtieksme uz bērniem, (zēniem, meitenēm vai abiem dzimumiem) pirmspuberitātes vai agrīnas puberitātes periodā. Vispārinot var teikt, ka pedofīls ir ģimenes patoloģiju, iekšējā konflikta saistībā ar savas vīrietības apzināšanos, baiļu no sievietēm un attieksmes pret bērnu kā lietu rezultāts.

Runājot par vardarbību pret bērnu (tajā skaitā arī seksuālu) sabiedrība aizmirst likumdošanas nozīmi. Parasti tiek runāts par grūtajiem sociāli-ekonomiskajiem apstākļiem, par morāles zudumu. Esmu pārliecināta, ka noziegumi pret bērniem nenozīmē, ka valsts ir atpalikusi vai cilvēki kļuvuši par zvēriem. Tas nozīmē tikai to, ka noziedzība vienmēr meklē un atrod visvājāko, ar likumu neaizsargātāko posmu. To nišu, kurā noziedznieks var justies pasargāts.

Reiz jautāju saviem angļu kolēģiem kāpēc viņi tik lielu uzmanību pievērš vardarbībai ģimenē. „Vienkārši viena briesmīga gada statistika parādīja, ka ģimenē noslepkavots vairāk cilvēku nekā uz ielas”. Mūsu likumdošanā bērnu pornogrāfija nav definēta un labs advokāts varēs pierādīt, ka viņa klientu nemaz nav par ko tiesāt. Amerikā, piemēram, pedofīls riskē ar 20-25 gadiem brīvības vai pat mūža ieslodzījumu. Mūsu pedofīlus soda saudzīgi un, ja vēl ņem vērā pirmstermiņa atbrīvošanas iespējas, tad maksa par sakropļotu mazā cilvēciņa likteni ir smieklīga.

Pedofīlija ir viena no biežākajām seksuālajām deviācijām un tā raksturojas ar pieauguša cilvēka tieksmi pēc seksuāla kontakta ar bērnu. Šādu kontaktu diapazons ir plašs – no erotiskām maiguma izpausmēm līdz pornogrāfijai un reāliem seksuāliem kontaktiem. Visbiežāk ir heteroseksuāla vai homoseksuāla pedofīlija, bet ir sastopama arī biseksuāla pedofīlija. Nereti pedofīlajiem aktiem ir arī incesta raksturs.

Pedofīlijas iemesli var būt dažāda rakstura problēmas seksuālajā sfērā, pašpārliecinātības trūkums, kompleksi, alkoholisms, narkomānija un tml. lietas. Lielai daļai pedofīlu ir problēmas ar savas vīrietības apzināšanos. Attiecības ar sievietēm viņi (visbiežāk) jūt apmulsumu, bailes, apdraudējumu, nespēj pieņemt sievietes kailumu, viņiem vai nu nav nekādas seksuālas pieredzes vai arī tā ir tāda, kas katastrofāli pazemina vīrieša vērtību viņa paša acīs.

Bieži pedofīla rakstura darbības ir noteiktas ķēdes noslēdzošais posms. Piemēram, biseksuālisms – homoseksuālu sakaru meklējumi – bailes no apkārtējo nosodījuma – seksuālu kontaktu ar bērniem meklēšana. Iespējams, ka homo- vai heteroseksuālie kontakti ir kļuvuši par potenciālā pedofīla pastāvīga stresa avotu, padziļina viņā jau tā mokošo nepilnvērtības sajūtu un tad bērna kā erotiska objekta izvēle ir vērtējama kā aizsardzības mehānisms („Es izvēlos to, no kā vismazāk baidos!”)

Sabiedriskā doma tradicionāli apvelta pedofilus ar vissliktākajām īpašībām. Tomēr jāpatur prātā, ka nereti pedofīlas tieksmes ir arī tā sauktajiem „normālajiem cilvēkiem”. Vienkārši viņi tās apspiež, jo izjūt bailes tikt pieķertiem. Kamēr bailes tikt pieķertam ir stiprākas par seksuālo tieksmi uz bērnu, apkārtējie neko nenojauš.

Par pedofilu upuriem visbiežāk kļūst bērni no 11 līdz 14 gadu vecuma, retāk no 7 līdz 11 gadu vecumam, ļoti reti – līdz 7 gadiem. Jāatgādina, ka apmēram 50% meiteņu-upuru pusaudžu vecumā ir bijušas pārlieku koķetas, provocējošas vai pat izaicinošas. Viņas (visbiežāk) ir augušas nelabvēlīgās ģimenēs, bijušas infantili atsaucīgas uz viņām pievērsto uzmanību, agri ir vēlējušās dzīvot pieaugušu sieviešu dzīvi vai arī ir bijušas neizglītotas seksuālo jautājumu jomā. Ar to es, protams, nedomāju attaisnot pedofilus, taču teiktais jāņem vērā vecākiem, kas grib savus bērnus pasargāt no nelaimes.

Pedofīlijas akta neitralizācija ir vecāku uzdevums. Apmēram 15% bērnu visu mūžu cieš no šī nozieguma negatīvajām sekām – viņiem ir seksuālas problēmas, neirozes, bailes, homoseksuālisms un tml. Jautājuma būtība ir par to, cik negatīvu ietekmi uz bērnu ir atstājis pats pedofīlais akts un cik traumējoša ir bijusi apkārtējo cilvēku (vecāki, izmeklēšana, liecību sniegšana, tiesa) attieksme pret šo notikumu. Sliktākas prognozes ir homoseksuālās pedofilijas gadījumos (30%), jo pēc šāda kontakta bērns tiešām var kļūt homoseksuāls.

Humberta komplekss. Pedofīls ne vienmēr pieder kādam noteiktam sociālam slānim. Dzimumtieksmi pret bērniem var izjust arī ļoti (un pat ļoti) respektabli kungi, kuri, turklāt, mēdz „praktizēt” savas ģimenes lokā un attiecībā pret saviem bērniem.

Liels daudzums pedofilu koncentrējas bērnu iestādēs – bērnudārzos, skolās, nometnēs, poliklīnikās, pulciņos un tml. Japānā veiktais pētījums (pēc skandāla 2007 gadā par masveida seksuālo uzmākšanos bērniem skolās) informē, ka katrs piektais vīriešu dzimtes skolotājs cieš no tā sauktā „Humberta kompleksa” – par pedagogu šis cilvēks ir kļuvis nevis vadoties pēc profesionāla aicinājuma, bet sekojot dzimumtieksmei pret bērniem.

Arī internets sekmē pedofīlijas izplatību. Tā forumos un čatos, kurus šobrīd sāk apmeklēt jau 9 – 10 gadus veci bērni, pedofīli aktīvi meklē savus potenciālos upurus. Vācijā darbojas centrs „Zartbitter Koln” (cīnās pret seksuālu vardarbību ) un tā eksperti ne reizi ir brīdinājuši, ka divas trešdaļas iepazīšanās sludinājumu internetā ir uzskatāmi par neslēptu seksuālu uzmākšanos.

Pedofīli sāk ar to, ka uzdod bērnam jautājumus par viņa pirmo seksuālo pieredzi. Pēc tam tiek sūtītas sīkas instrukcijas dažādām seksuālām darbībām, kam drīz seko arī aicinājums satikties. Sabiedrībai kļūst zināmi tikai paši šausmīgākie gadījumi, kas ir beigušies ar bērna pazušanu vai nāvi. Skolas vai ģimenes pedofilijas „ikdienas epizodes” paliek nepamanītas. Izglītības iestāžu vadība, baidoties no skandāla, „īpatnējo” pedagogu vai darbinieku atlaiž uz pilnīgi cita motīva pamata. Radinieki visbiežāk arī izvēlas „kaunu ārpus mājas nenest” un ne milicijā, ne pie psihiatra negriežas.

Sieviešu pedofilija. Joprojām cilvēku apziņā pedofils ir vīrietis, taču tas ne vienmēr ir tā. Par sieviešu pedofiliju sabiedrībai nav zināms praktiski nekas, taču tā, protams, eksistē. Atliek atcerēties kaut vai to faktu, ka visā pasaulē termins „izvarošana” nu jau ir bezdzimuma un ir parādījies skaidrojums, ka izvarošana ir „noziegums pret personību” (nevis tikai pret sievieti).