Pārvērtēšanas krīze

Ja vīrietis pirmos nozīmīgos lēmumus savā dzīvē nav pieņēmis patstāvīgi un ar pieauguša cilvēka atbildības sajūtu (tātad – bijis infantils), tad 28 – 30 gadu vecumā viņš pārdzīvo „pārvērtēšanas krīzi”.

Daudzi cilvēki tieši šajā laikā maina profesiju, šķiras vai rada bērnus. Ja šādi lēmumi tiek pieņemti par spīti citiem vai liktenim, ja aiz tiem nestāv nopietnas pārdomas un atbildības sajūtu, ja tā ir tikai „ārēja pieaugšana”, tad 35 gadus vecumā dzīve atkal apmet kūleni ar tai sekojošu sāpīgu piezemēšanos. 

Nepalīdz pat sociāli panākumi, kaut gan sabiedrībā ir diezgan skaidri deklarēti šo panākumi kritēriji – dvēseles stāvoklis, veiksmīga karjera, dzīvesveids (mājoklis, bērni, ģimene, mašīna, vasarnīca …). Tieši šajā vecumā vīrietim pirmo reizi rodas sev adresēti jautājumi. Kā dēļ tas viss? Un kas būs tālāk? Viss tas pats, tikai atkal no sākuma? Tieši šajā vecumā cilvēki stājas dažādās organizācijās un sektās. Nereti vīrietis pirmo reizi savā dzīvē sāk apzināties problēmas un pūlas tās patstāvīgi risināt.

Viens no galvenajiem dzīves likumiem ir „neskatīties mikroskopā”. No tā arī ceļas vīriešu infantilisms. Viņi „ierokas” savos sīkumos, savā mikroskopiskajā patmīlībā, savos pašapmāna kalnos. Kā būtu, ja būtu …, ja nebūtu … Mikroskopā viņi ierauga visbriesmīgākos baciļus (te ietilpst arī sievas, bērni, sievasmātes …), kuri dzīvo blakus un vīriešiem šķiet, ka tas ir bijis iespējams tikai līdz noteiktam laikam. Šī rakāšanās ir visdestruktīvākā, jo dzīvot lielumā – vienīgais, kas ir cilvēka cienīgs. 

Jautājuma „Ko man vajag?” rašanās ir galvenā krīzes sākuma pazīme, kur turpmāk aizņems kādu laiku. Tomēr tas noteikti ir ceļš uz personības un sociālo briedumu. Cilvēkam liekas, ka viss viņam ir, līdz vienā dienā viņš apjauš, ka nav paša galvenā – dzīves. Un vīrietis to parasti apjauš dzīves vidū. Varbūt nedaudz ātrāk, ja iznāk saskarties ar nestandarta situāciju. Tā ir viņa dzīves pirmā robeža, kā rudens, kad tiek „skaitīti cāļi”. Bērni jau vairs īsti nav bērni, bet pusaudži, kuri beidz skolu un gatavojas savai dzīvei. Viņu izglītība un pirmie panākumi, protams, ir savdabīgs vecāku dzīves vērtējums (tieši tāpēc mēs ar to lepojamies). Bet vīrietis nevar turpināt bērnu dzīvi, viņam atkal  no jauna jāmeklē jēga savā dzīvē. Ja šajā etapā tas netiek meklēts, ja vīrietis turpina slēpties pats no sevis – tā atkal ir infantilisma pazīme. Jo tikai patstāvīgi rasts risinājums piešķir cilvēkam optimismu.

Īpaši svarīgi visu augstāk minēto ir izstudēt jaunām meitenēm (no 16 līdz 20 gadiem), kuras „vairāk par visu uz pasaules” ir iemīlējis nobriedis vīrietis, teiksim, tā ap gadiem 35. Jaunās dāmas nespēj vien noticēt savai laimei, bet tā (ļoti iespējams) var izrādīties tikai un vienīgi „pārvērtēšanas krīze”. Pēc tam šādā ģimenē „par maz nevienam neliksies”.