Netaisnība un nelikumība - tas nav viens un tas pats

„Māmiņu klubs” man ir pāradresējis Natālijas vēstuli. Viņa stāsta, ka jūtas šokēta uzzinot, ka māmiņām jāuztraucas, vai zaudējot (dažādu iemeslu dēļ) darbu 5. grūtniecības mēnesī viņas saņems pabalstu.

Natālija raksta, ka cilvēkiem ir jāzina savas tiesības, kuras noteiktas darba likumā un ar to viss būtu līdzēts. Ņemot vērā, ka šādu jautājumu ir daudz, lūdzu māmiņas uzmanīgi pārdomāt manu turpmāko komentāru.

Kamēr nav redzēts darba līgums, uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt nevar. Skaidrs ir tikai tas, ka grūtniecība nav iemesls, lai sieviete tiktu atlaista no darba, jo grūtniecība ir uzskatāma par ilgstošu darba nespēju.

Taču katram vajadzētu saprast, ka likums (tajā skaitā arī Darba likums) ir tiekšanās pēc ideāla. Likumā ir rakstīts kā vajadzētu būt. Sliktā ziņa ir tā, ka šis ideāls eksistē tikai uz papīra un, realizējoties dzīvē, tas tiek izkropļots līdz nepazīšanai. Tādēļ, plānojot bērna nākšanu pasaulē, katrai topošajai māmiņai ar pieauguša cilvēka atbildību ir jāsaprot, ka teiciens „solīts makā nekrīt” var skart arī viņu un sievietei jāorganizē savas dzīves „ieņēmumu – izdevumu” daļa atbilstoši reālajai situācijai. Vienkāršiem vārdiem runājot, māmiņa droši var paļauties tikai uz naudu, kas ir makā (bankā, skapītī, zeķē …). Pat visgodīgākais darba devējs var nokļūt situācijā, kad objektīvu iemeslu dēļ ir spiests darbiniekus atlaist. Piemēram, nodeg kafejnīca un darba vietas vairs vienkārši nav - neprognozējamas situācijas nav nekas neiespējams. Pretenzijas nebūs kam izvirzīt, bet mazulis ēst prasīs katru dienu. Pēc manas visdziļākās pārliecības bez uzkrājumiem vismaz pirmajam gadam plānot bērniņu ir bezatbildīgi.

Otrs svarīgs aspekts ir attiecības ar darba devēju. Parasti sievietes  diezgan vieglprātīgi paraksta darba līgumu (ja parakstītais dokuments vispār ir darba līgums), jo tiek uzskatīts, ka jebkurš darbs uz jebkuriem noteikumiem ir liela laime. Diemžēl, šobrīd tā arī ir. Jo darba devējs (arī pats godīgākais) ir tikai cilvēks, kurš sāpīgi maļas krīzes dzirnavās un pēdējais par ko viņš lauza galvu, ir topošās māmiņas finansiālā labklājība. Arī darba devējam ir lielas problēmas un skaidrs, ka šajā situācijā katrs domās par savām interesēm. Tādēļ būtu ieteicams par darba līguma noteikumiem konsultēties ar juristu, noskaidrot visu iespējamo par darba devēja labo slavu un finansiālajiem rādītājiem un tikai tad stāties darba attiecības. Ja sievietei šāda „piekasīga” attieksme pret savu darba vietu nav bijusi, tad jābūt gatavai nepatīkamām atklāsmēm.

Šajos gadījumos sievietei ir svarīgi izprast savu tiesību aizstāvības iespējas - tas var būt sarežģīti. Jā, tiesības ir noteiktas ar likumu. Bet ja kāds jūsu tiesības ir pārkāpis (nav ievērojis likumu) un labprātīgi savu uzvedību nemaina, tad cietušajam nav cita ceļa kā doties uz tiesu, lūgt notikušo atzīt par likumpārkāpumu un atjaunot, kompensēt, atdot, atņemt ... Tā ir demokrātija – valsts, kurā mēs dzīvojam, iekārta. Bet tiesāšanās ir ilga un dārga. Ja sievietei nav darba, sakiet, kur viņa ņems naudu advokātam?! Sieviete paraudās, jutīsies šokēta, pamocīsies depresijā … - un būs spiesta dzīvot tālāk. Valstī nav tāda „kases lodziņa”, kur jaunajai māmiņai steidzīgi doties saņemt „man pienākošos naudu”. Pat tad, ja viņai tā pēc likuma tiešām pienākas. Pat tad, ja maciņš ir pilnīgi tukšs un bērns prasa ēst. Kamēr nav tiesas sprieduma, ka darba devējs ir vainīgs, tikmēr viņš ir nevainīgs un viņam nekas nav jādara. Uz to arī cer lielākā daļa negodīgu vai bezatbildīgu darba devēju un, diemžēl, dzīve viņu cerības attaisno. 

Nobeigumā gribētos teikt, ka (no juridiskā viedokļa) ir lietas, ko mēs varam atrisināt ātri. Piemēram, no varmākas sieviete var aiziet uz krīzes centru un, esot drošībām, risināt šo jautājumu. Ir lietas, kurās mēs varam gaidīt. Piemēram, mantojuma lietas. Ja jūs papildus materiālo labumu saņemat vēlāk nekā gaidījāt, tā nav katastrofa. Bet situācijas, kad ikdienas vajadzību nodrošināšana notiek „no rokas mutē” ir vistraģiskākās, jo stunda X ir praktiski neizbēgama. Iesaku visiem spēkiem censties tā neveidot savu dzīvi, jo nav neviena juridiska mehānisma, kas var situāciju atrisināt momentāni.