Ministre: Man ir ļoti bail

Jaunā labklājības ministre Ilze Viņķele (V) portālu TVNET sagaida, aktīvi darbojoties saistībā ar nākamā gada valsts budžetu. Kaut arī viņai izdevies izveidot profesionālu padomnieku komandu, ministre vaļsirdīgi atzīstas, ka viņai ir ļoti bail, ka atbildīgajā amatā viņa varētu neko būtisku neizdarīt vai arī pastrādāt kādu muļķību.

 

Pagājušajā nedēļā pie valdības pulcējās vairāki desmiti jauno ģimeņu, vēršot uzmanību uz savām problēmām. Kā plānojat uzlabot viņu situāciju?

Pikets bija tieši par vakcināciju. Tas akcents mani mazliet izbrīnīja. Bet skaidrs – vakcinācija ir efektīvākais profilakses pasākums.

 

Par ģimenēm ar bērniem. Jāapzinās, ka sabiedrībā ir vairākas ļoti nopietnu problēmu skartas grupas. Turklāt tādas, kas ir pakļautas lielākas nabadzības riskam. Līdz šim skaļākā balss bijusi pensionāriem. Arī politiskā uzmanība un apčubināšana vairāk tikusi pensionāriem.

 

To var saprast, jo pensionāru ir patiešām daudz, tā ir ļoti jutīga tēma – veci ļaudis, visiem ir vecāki, vecvecāki. Bet man ir arī mazliet aizdomas, ka lielo uzmanības daudzumu politiķi ir veltījuši, jo pensionāri ir aktīvākie vēlētāji.

 

Ja mēs skatāmies valsts attīstībā un nākotnē, visu cieņu vecajiem ļaudīm, viņi ir mūsu goda un pienākuma jautājums, bet ir jāpalīdz arī jaunām ģimenēm.

 

Kā to plānojat darīt?

Būšu godīga - ķezas ir tādas, ka jaunajām ģimenēm jūtamais finansiālais atbalsts un jauni tā pasākumi reāli iespējami no 2013.gada.

 

Nākamgad nekā?

 

Nākamgad nekā. Nākamgad mēs noteikti cīnīsimies, lai jauno ģimeņu situācija nepasliktinātu. Domāju, ka tas arī nenotiks, jo tās lietas, kas bija darāmas budžeta izdevumu samazināšanā, piemēram, vecāku pabalstu ierobežojums, ir izdarītas.

 

Ierobežojumi jaunajām ģimenēm vairs nav palielināmi.

 

Varat likt roku uz sirds un solīt, ka jauno ģimeņu stāvoklis nākamgad nepasliktināsies?

 

Man ir pamats to apgalvot, jo punkts A – zinām, ka nodokļu politikā nebūs izmaiņu. Jāsaprot, ka tā ir visas valdības, nevis tikai Labklājības ministrijas (LM) atbildība. Gandrīz katrs valdības lēmums ietekmē demogrāfiju. (..)

 

Vai kolēģiem valdībā ir sapratne, ka jebkurš viņu lēmums ietekmē ģimeni?

 

Nevaru runāt par jauno Ministru kabinetu. Esam sanākuši uz divām valdības sēdēm. Varu apsolīt, ka mēģināšu valdībā mazināt līdzšinējo praksi, ka katra ministrija ļoti cieti cīnās par savu budžetu, neskatot kopsakarībās. (..)

 

No jūsu teiktā saprotu, ka nākamgad jauno ģimeņu stāvoklis nepasliktināsies, bet 2013.gadā tās varētu saņemt kaut ko papildus.

(..) Ja politiskais uzstādījums būtu bijis citāds, es nevainoju Dombrovska kungu, bet runāju par LM līdzšinējo politisko uzstādījumu... Mēs esam nokavējuši vienu gadu, lai varētu reformēt ģimenes valsts pabalsta sistēmu.

 

Politiskā izvēle bija saglabāt esošo sistēmu, neko nemainīt. Mana pārliecība – šis nav efektīvākais atbalsta veids ģimenēm.

 

Jā, valsts nevar atļauties maksāt vairāk par astoņiem latiem. Daļai ģimeņu tā ir ļoti simboliska palīdzība, bet daļai tā ir aktuāla un ļoti nepieciešama.

 

Mana pārliecība – atbalsts var būt efektīvāks. Varam noteikt tās ģimeņu grupas, kurām astoņus vai desmit latus (cik nu valsts var atļauties) svarīgāk saņemt tieši naudā. Atbalstam jābūt arī tādam, ka tas stimulē cilvēkus strādāt – lai viņi izjūt atvieglojumus par bērniem caur savu nopelnīto.

 

Tātad palīdzība varētu būt dažāda?

Jā, diferencēta no ienākumu līmeņa. Runa varētu būt par lielāku atvieglojumu par apgādājamo. Tas ir efektīvs atbalsta mehānisms cilvēkiem ar vidējiem ienākumiem. (..) Savukārt cilvēkiem ar lielākiem ieņēmumiem efektīvākie ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes atvieglojumi par bērniem. Tie varētu būt progresīvi. Bet tas noteikti ir 2013.gada jautājums.

 

2013.gadā šī sistēma jau darbotos vai arī tad tikai lemtu par to?

 

Plāns ir tāds – ja mums izdodas pārliecināt premjeru un arī aizdevējus, ka šoreiz vēlme veikt reformu nav deklaratīva, mēs lūdzam laiku līdz 1.aprīlim valdībā iesniegt ļoti konkrētu ģimenes valsts pabalsta reformas plānu. Nevis četras vai sešas koncepcijas, bet ļoti konkrētu piedāvājumu. Tad 2012.gadā veiktu nepieciešamās izmaiņas likumos.

 

Esmu pārliecināta, ka šāds atbalsta veids jābalsta uz ģimenes gada ienākumiem. Tas nozīmē, ka paralēli jāstrādā pie Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un pašvaldību datu bāzu savietojamības, lai informācija ir pieejama. Plus jāsagaida sākumdeklarēšanās un ikgadējā deklarēšanās, ko Saeima pieņems. Tam visam kopā būtu jāsāk strādāt 2013.gadā. (..) Ļoti svarīgi, lai ģimenes valsts atbalstu saņemtu visas ģimenes, ne tikai trūcīgās. (..)

 

Vai jums kā mammai ir stabilitātes sajūta?

 

Jā, man kā mammai ir stabilitātes sajūta. Pateikšu iemeslus, kas to rada. Jūtos samērā konkurētspējīga darba tirgū. To esmu mēģinājusi sev pati nodrošināt, mācoties, pārkvalificējoties un apzinoties, ka zināšanas jāpapildina.

 

Otrkārt, jūtos stabili tāpēc, ka man ir samērīgas kredītsaistības un stabila dzīvesvieta, pie kuras izmaksām mēs ģimenē esam piedomājuši gan ar apkures veidu, gan vispār budžeta sabalansēšanu. Līdz ar to es jūtos stabili.

 

Piedomājam pie tā, cik veselīgi mēs ģimenē dzīvojam, jo tas viennozīmīgi ir dzīves kvalitātes un izmaksu pozīciju kontrole.

 

Jūtaties šajos apstākļos mūsdienās Latvijā tik stabili, ka varētu laist pasaulē vēl vienu bērnu?

Es to darītu. Vienkārši mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka apstājamies pie trim bērniem citu apsvērumu pēc. Sajūta, ka vecums varbūt ir jau klāt, ka pietiek un tā. Bet lēmumu par to, ka bērnu vairs nebūs, mēs pieņēmām burtiski pirms pāris gadiem, krīzes laikā. To noteikti neietekmēja krīze, bet gan sarunas ģimenē.

 

Mūsu trīs puiši ir paaugušies, un arī viņiem šķita, ka trīs ir pietiekami.

 

Cik ir jaunākajam?

 

Astoņi gadi.

 

Tad jau jūs personīgi vairs neskar bērnudārzu problēmas, ar ko saskaras tūkstošiem Latvijas ģimeņu. Kad katram Latvijas bērniņam būs vieta dārziņā?

Bērnudārzā vai vietā, kas to aizstāj. Sākumā svarīgi, lai bērnu kāds pieskata un mamma tiek ārā kaut vai uz pāris stundām galvu izvēdināt. Otra nepieciešamība ir bērna pieskatīšana, kad mammai jāiet darbā.

 

Domāju, ka šis jautājums jārisina ne tikai saistībā ar klasiskajiem bērnudārziem. Ir iespējami aukļu dienesti kā Liepājā. Iespēja, ka mammas kooperējas un kopā uzmana vairākus bērnus.

 

Šobrīd nevaru pateikt, vai mums ir pietiekami liberāli nosacījumi normatīvajos aktos, lai to bez ārprātīgas birokrātijas izdarītu. Tas ir veids, ko var mainīt. Tas neprasa papildu līdzekļus.

 

Te ir divas lietas – vai un kādus kritērijus nosaka pašpalīdzības grupām. Jāatrod līdzsvars starp objektīviem drošības un higiēnas standartiem, kas būtu jāievēro un ar kuriem jānodrošinās, ja, nedod Dievs, notiek nelaime. Lai potenciālais cietušais nevarētu iesūdzēt valsti tiesā, ka nelaime notikusi nesakārtotas normatīvās bāzes dēļ.

 

Otra lieta ir par nodarbinātības legalizāciju. Skaidrs, ka šādās attiecībās, kad mammas savstarpēji pieskata bērnus, par to samaksā. Jautājums, cik un kā var legāli samaksāt mammai, kas šādam darbam piekrīt reizi nedēļā vai divās. Šobrīd procedūra nav no vienkāršajām.

 

Ja atrisinām šos divus jautājumus, mēs pilnīgi noteikti dažādojam bērnu pieskatīšanas iespējas.

 

Vai atbalstāt siguldiešu iespējas, ka vecāku darba vietu vajadzētu saglabāt līdz bērna divu gadu vecumam, nevis kā patlaban – līdz pusotram gadam?

 

Neesmu par šo iniciatīvu dzirdējusi.

 

Par šo jautājumu jārunā arī ar darba devējiem. Pilnīgi noteikti man nebūs tūlīt viena atbilde. Iniciatīva raisa vairākus jautājumus – ko vecākam nozīmē būt divus gadus prom no darba tirgus, kas par to maksā, ko uzņēmumam nozīmē saglabāt vecāka darba vietu divus gadus. Nesaku ne nē, ne jā, tas ir pētāms ierosinājums.

 

Ja turpinām runāt par demogrāfiju – vai Latvijā ir vide, kas veicina bērnu dzimšanu un kuplas ģimenes?

 

Lai vidi raksturotu, ir virkne parametru. Tas ir gan konkrētās ģimenes finansiāli ekonomiskais stāvoklis, gan veselība un tās uzturēšanas iespējas, kad bērniņš ir ģimenē, bērna aprūpes jautājumi. (Ilgāka klusuma pauze.) Mans viedoklis ir, ka Latvijā vide bērnu radīšanai ir pietiekami labvēlīga.

 

Pieļauju, ka šis ir subjektīvs viedoklis, kas balstīts manā pieredzē. 

 

Esat rīdziniece. Vai arī Rīgā vide ir gana laba bērniem un to radīšanai? Kā Rīgā jūtas mamma ar mazu bērnu?

 

Rīgā, salīdzinot ar Latviju, ir lielākais nodarbinātības īpatsvars. Tas teorētiski varētu būt pozitīvs aspekts. Rīgā pašvaldība ir turīgāka un sniedz lielāku atbalstu ģimenēm. Domāju, Rīgā nav sliktu apstākļu ģimenēm ar bērniem.

 

Otra ļaužu grupa, kam šodien klājas grūti, ir pensionāri. Esat izteikusies, ka varētu straujāk paaugstināt pensionēšanās vecumu. Vai jums ir pārliecība, ka brīdī, kad dosieties pensijā, pensionēšanās vecums nebūs teju simts gadi, ka vairums veco cilvēku nevarēs to sagaidīt?

 

Simts gadu nebūs.

 

Cik būs?

Vispirms mums jātiek līdz 65 gadiem.

 

Jau veidojot šo pensiju sistēmu, bija skaidrs, ka.. pie esošā pensionēšanās vecuma nevarēs apstāties. Mēs neesam unikāli. Pasaulē tā ir tendence. Par to ir maz diskutēts. Daudz runāts, ka ir liels skaits pensionāru un viņiem ir mazas pensijas. Bet vēl viens ar vecumu saistīts jautājums ir – sabiedrība noveco. Vai mums tas patīk vai nepatīk, mums pie šīs tendences jāpierod un jāsaprot, ko ar to darīt. Ja zinām, ka sabiedrība noveco, tad sociālās un nodarbinātības politikas izaicinājums ir panākt, ka novecojošā sabiedrība pēc iespējas ilgāk saglabā apmierinošu dzīves kvalitāti. Mana pārliecība, ka darbs nepasliktina dzīves kvalitāti arī veciem cilvēkiem.

 

Protams, ja tas nav smags darbs, strādāšana kaitīgos apstākļos. Atrašanās aktīvā darba vidē viennozīmīgi uzlabo dzīves kvalitāti.

 

Protams, tam jānāk komplektā ar to, ka cilvēks arī pēc 60 gadiem ir pietiekami vesels. Te jārunā par mūsu domām par veselību un veselības aprūpes organizēšanu. Ja zinām, ka dzīvosim ilgāk, mums jātiecas, lai veselībā pavadītais mūža ilgums pagarinās. (..)

 

Vai esat pārliecināta, ka jūsu pensionēšanās brīdī varēsiet to darīt 65, nevis 75 vai pat vairāk gadu vecumā?

 

Šobrīd man tūliņ būs 40 gadu. Vismaz šobrīd jūtos tā, ka kritērijs tam, cik ilgi es strādāšu, ir tas, cik konkurētspējīga būšu un kā jutīšos. Man nav sapnis aiziet pensijā 60 gados. Nē, es gribētu strādāt ilgāk.

 

Runājot par pensionāriem, pieminējāt veselīgu dzīvesveidu. Ko jūs un ģimenedara, lai dzīvotu veselīgi?

 

Nav jāizdomā nekāds velosipēds. Ir skaidri pamatprincipi, kas nodrošina dzīves kvalitāti un veselīgu stāvokli. Tās ir kustības pietiekamā daudzumā. Tāpēc braucu un braukšu ar velosipēdu.

 

Ik dienas?

 

Jā, katru dienu braucu uz darbu ar divriteni.

Ar divriteni braucu jau sešus gadus, un to nemainīšu.Cilvēkam vajadzīga fiziskā aktivitāte. To var savākt. Tas nenozīmē, ka obligāti jāiet uz sporta zāli. Var vakarā paskriet pa Pārdaugavu, ko mēs ar bērniem arī darām.

 

Tāpat jāpiedomā pie uztura un kaitīgo paradumu ierobežošanas. Nesmēķēju un ierobežoju alkohola lietošanu. Tur nav nekas sevišķs jāizdomā.

 

Pie tam veselīgs uzturs iespējams ierobežota budžeta ietvaros. Piemēram, dārzeņi, kas ir pietiekami veselīgi, ir visai lēti produkti.
Pēdējie dati par mūža ilgumu liecina, ka krīzē, kad cilvēkiem būtiski samazinās ienākumi, mūža ilgums nesamazinās. To skaidroju – cilvēki ar mazākām finansēm vairāk kustas un veselīgāk ēd. Gribu cerēt, ka smēķēšana un alkohola lietošana iet mazumā.

 

Vai ir ieceres, ka šo produktu cenu varētu palielināt?

 

Panākta vienošanās ar tabakas un alkohola ražotājiem un tirgotājiem, kā mainās akcīzes nodoklis. Zinām, ka saistībā ar akcīzes nodokļa līmeni tabakai mums ir kur tiekties.

 

Tas varētu pieaugt, ja?

 

Jā. Tur ir specifiska Finanšu ministrijas vienošanās, kādā solī to darīs.

 

Vēl par vecajiem cilvēkiem – kāds nākamgad būs viņu dzīves līmenis, salīdzinot ar šo gadu?

 

Valdībai ir apņemšanās nepārskatīt pensiju apmērus un nemainīt nodokļu likmes.

 

Kas var mainīties? Iespējams, var mainīties energoresursu cenas. Tas varētu ietekmēt ne tikai pensionāra, bet jebkura iedzīvotāja izdevumus.No otras puses, inflācija nebūs augsta. Līdz ar to ceru, ka nākamgad veco cilvēku dzīves līmenis nepasliktināsies.

 

Pensiju indeksācija?

2013.gads.

 

Ātrākais vai jau realitātē?

 

Nē, nē, tas ir ātrākais.

 

Šobrīd mums ir likuma ierobežojumi, kad atsākt indeksāciju. Būsim reāli – ir sabiedrības pieprasījums, ka jāsaglabā priekšlaicīgās pensionēšanās iespējavēl divus gadus, kam varētu arī piekrist. Nosacījumi, ar kuriem šodien cilvēks var aiziet priekšlaicīgi pensijā, ir tik neizdevīgi viņam, ka šo iespēju izmanto tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

 

Taču tā ir izdevumu pozīcijas palielināšana nākamā gada sociālajā budžetā par astoņiem miljoniem latu. Tas nozīmē – budžets ir jābalansē. Uzkrājums ir noēsts. Tas nekādā ziņā neliecina par sociālā budžeta ilgtspēju. Lai šo izdevumu daļu balansētu, mums jārunā par kādu kompensējošu lietu. Tā būtu pensionēšanās vecuma celšana no 2014.gada.

 

Vai ir bažas, ka pensijām varētu pietrūkt naudas?

Pensijām naudas nākamgad nepietrūks. Apdraudējums, ka fiziski nebijanaudas pensiju izmaksai, bija krīzes pirmajā gadā. Bet fakts ir fakts – nākamgad sociālajam budžetam ir nedaudz jāaizņemas no pamatbudžeta. Lielais uzkrājums ir veiksmīgi noēsts.

 

Kas to noēda?

 

To noēda vairāki lēmumi labajos laikos. Piemēram, piemaksas visiem pensionāriem un vecāku pabalstu izmaksa no sociālā budžeta, lai arī šī izmaksu pozīcija sociālo iemaksu likmē netika paredzēta, un krīze.

 

Iemaksas sociālajā budžetā kritās, savukārt izdevumi pieauga arī uz bezdarbnieku un slimības pabalstiem. Tā nu tas ir beidzies...

 

Gribu jautāt arī par šokējošo gadījumu sociālās aprūpes centrā “Kalkūni”, kur atklājās novārdzināts pacients. Kā vērtējat konkrēto situāciju un šādu aprūpes iestāžu darbību?

 

Jāsaprot, vai tas ir viens gadījums vai tā ir sistēmas kļūda.

 

Esat sapratusi?

 

Labklājības ministrija savu pārbaudi “Kalkūnos” ir beigusi. Gaidām vēl Veselības ministrijas atzinumu, viņi vērtē specifiski medicīnisko aprūpi.

 

Par konkrēto gadījumu izvērtējumu varēsim sniegt tuvāko divu nedēļu laikā. Savukārt Bērnu tiesību inspekcija līdz 1.februārim sagatavos visu bērnu sociālās aprūpes centru izvērtējumu. (..)

 

Lūdzu izvērtēt sociālās aprūpes centru reformas - apvienošanu piecos reģionālos lielos centros – lietderību un efektivitāti. Jāsaprot, vai šī forma, ko daļēji uzspieda krīze, .. nav veicinājusi pakalpojumu kvalitātes samazinājumu. Tas man šķiet ārkārtīgi svarīgs uzdevums. (..)

 

Kā jums personīgi šķiet – kas vainojams “Kalkūnu” situācijā?

Pēc izvērtējuma redzēsim, vai tā ir sistēmas problēma. Uzreiz nāk prātā argumenti – sociālās aprūpes centrā ir ļoti sarežģīti darba apstākļi, smieklīgi zemas algas, liela slodze, iespējams, nepietiekamas iemaņas. Protams, tie visi ir vērā ņemami apstākļi. Jautājums – vai mazā alga attaisno paviršību un vai tā ir paviršība?

 

Vai tas ir apzināti vai netīšām.

 

Kāda ir jūsu atbilde uz pirmo jautājumu – vai maza alga attaisno paviršību?

Ļoti sarežģīts jautājums. Domāju – nē. Vairumam Latvijas ļaužu ir nepietiekams atalgojums. Protams, vienā brīdī tas sasniedz kritisko efektu un cilvēki, iespējams, patiešām vairs nespēj būt labi un profesionāli, jo no mājām nākušais problēmu vezums par izdzīvošanas cīņu arī nevar neatstāt iespaidu.

 

Viens no pirmajiem izteikumiem uzreiz pēc apstiprināšanas jaunajā amatā no jūsu puses bija par cīņu ar ilglaicīgajiem pabalstu saņēmējiem. Kā to domājat īstenot?

 

Otrajā dienā ministres amatā par to runāju ar Pašvaldību savienību. Pašvaldības saka, ka esošā pabalstu sistēma, kur valsts līdzmaksā GMI un dzīvokļa pabalstu, paredz pietiekami detalizētus nosacījumus pabalsta apmēram, formai un saņēmējam. Pašvaldības to nevar interpretēt – kā noteikts, tā pašvaldībām jādara. Pašvaldības redz, ka daļai pabalstu pieprasītāju tā ir kļuvusi par profesiju.

 

Viņiem ir stabili ienākumi. Profesionālajiem pabalstu pieprasītājiem nemaz nenāk prātā meklēt darbu un citu iztikas avotu.

 

Jāpatur prātā, ka vienā brīdī tas ir apburtais loks. Ja cilvēks dabū darbu par minimālo samaksu, viņa izdevumi, kas pieaug, sākot darba gaitas, sākumā objektīvi ir lielāki, nekā dzīvojot mājās no pabalstiem. Piemēram, viņam ir 200latu alga, bet 30 lati jāmaksā par transporta izdevumiem, lai nokļūtu darbā. Protams, tādā gadījumā pabalstos viņam summāri sanāk vairāk. Un viņš to izvēlas. Tas nenozīmē, ka viņš ir sliņķis vai pabalstu izkrāpējs. Vienkārši viņam objektīvi sanāk vairāk.

 

Valdības uzdevums ir pārraut šo loku.

 

Redzat, kā to izdarīt?

 

Šonedēļ tiekos ar ekonomikas ministru. Runāsim, kā darba tirgus prognozēšanas, nodarbinātības politiku veidot tādu, lai ļaužu konkurētspēja pieaug un lai nodarbinātību par minimālo algu samazinātu. Tas acīmredzot saistīts ar nodokļu politiku, cik darbaspēka nodokļi ir augsti, ar ēnu ekonomikas apkarošanu.

 

Vai ir padomā kaut kas konkrēts?

 

Ir vairāki politiku bloki, kas vienkārši vienas ministrijas ietvaros nekad, nekad nebūs atrisināmi. Tā ir demogrāfija, nodarbinātība. (..)

 

Tikko pieminējāt daļu jomu, par ko tagad esat atbildīga. Kā ar to visu tiekat galā, kā atslēdzaties? Vai izdevies atslēgties no darba tagad, kad esat ministre?

 

Traki ir. Nedomāju, ka būs tik traki.

 

Man tomēr ir pieredze gan parlamentā, gan valsts pārvaldē. Kad ir ļoti liels nogurums, vienmēr iedomājos par saviem jaunajiem kolēģiem, kas valdībā ienākuši bez jebkādas valsts pārvaldes pieredzes. Domāju – kā viņi tiek galā. Turos pie sava divriteņa, kas man kļuvis par izdzīvošanas jautājumu.

 

Ceļš uz Pārdaugavu ir tāds, ka var drusku galvu izvēdināt. 

 

Kā ģimene uztver jauno amatu?

 

Mēs esam pieraduši! Mums ir uz maiņām – bijuši periodi, kad vīrs ir aktīvs darba dzīvē un es piesedzu māju un bērnus. Tagad mums ir vienkārši lomas mainītas.

 

Ko puikas saka, kad redz mammu televīzijā?

 

Mēs par to nerunājam.

 

Par darbu mājās nerunājat?

 

Ar bērniem nerunājam par to, ko viņi domā, kad redz mammu televīzijā.

 

Cikos izdodas nokļūt mājās?

 

Nav tik traki! Ministriju jau nevar turēt ilgāk vaļā, kā ir tās darba laiks. Pulksten sešos parasti eju prom no ministrijas. Ja nu ir kādi darbi... Bet ap astoņiem parasti esmu mājās.

 

Bet, ja godīgi, es apbrīnoju premjeru. Tas, ko [Valdis] Dombrovskis dara.. Dombrovskis ir svētais.

 

(..) Ir vēl kas, ko vēlaties akcentēt?

Mums jāapzinās, ka pensijas apmērs būs atkarīgs ne tikai no darba stāža, bet arī cilvēku veiktajām iemaksām savā pensiju fondā. (..) Diemžēl šīs lietas tagad nesaista kopā.

 

Vai atbalstāt Pašvaldību savienības ierosināto nevis uzlikt papildu slogu pašvaldībām, bet gan uz laiku pārtraukt iemaksas pensiju otrajā līmenī?

 

Nē. Mana dzimšanas gada – 1971.gada – cilvēki būs pirmie, kam pensiju maksās tikai pēc veiktajām iemaksām. Tad ja otro līmeni nograujam pavisam, zūd jēga pensiju sistēmai kā tādai. Ticu, ka ir taisnīgi manu pensijas apjomu piesaistīt manām veiktajām iemaksām. Pretējā gadījumā kādam par mani būs jāpiemaksā. Tā ir cita iekārta.

 

(..) Aizdevēji to arī neierēķinās kā konsolidācijas pasākumu. Tas ir tehnikas jautājums. Tas nedod neko pēc būtības.

TVNET

Foto: LETA