"Mammu, es gribu dzīvot citādi!"

Pirms pieciem gadiem uz kādu draudzi atnāca meitene grūtniecības pirmajās nedēļās. Draudze meitenei piedāvāja patvērumu grūtniecības laikā, palīdzību bērna audzināšanā, un viņa izlēma laist bērnu pasaulē... Tagad piecgadīgo meitenīti pieskata viņas miesīgā vecmāmiņa, un biedrības "Es gribu dzīvot" vadītājas vietniece Daiga Zvaigznīte, kas toreiz meitenei palīdzēja, šo izšķiršanos sauc par savas dzīves vislabāko notikumu.

"Šis gadījums apliecina, ka bērnus no aborta var glābt. Amerikā ir sistēma: bērniņus, kas nolemti abortiem, valsts glābj, finansiāli atbalstot ģimenes, kas uzņem krīzes situācijās nonākušas grūtnieces – meitenes, kam nav dzīvesvietas un iztikas līdzekļu, jo no viņām novērsušies radi un agrākie draugi. Latvijā, ticu, tas ir iespējams arī bez valsts materiālā atbalsta – ar draudžu starpniecību: atrast ģimenes, kas uzņemtu šādas meitenes savās mājās, par viņām rūpētos. Šādu ģimeņu ir daudz. Galvenais šķērslis ir informācijas trūkums," ir pārliecināta biedrības "Es gribu dzīvot" vadītājas vietniece.

Vissvarīgākais, kas, D. Zvaigznītes vārdiem, būtu vajadzīgs no valsts, - veidot informācijas dienestu, kur krīzes situācijā jaunā māmiņa varētu uzzināt par palīdzēt gataviem ļaudīm.

Tikpat droša, pēc D. Zvaigznītes pārliecības, ir bērna nākotne, arī ja pēc dzemdībām māte dažādu iemeslu dēļ nevar par jaundzimušo rūpēties. "Slimos bērniņus adoptē ārzemnieki, bet veselo nepietiek adoptēt gribošajām ģimenēm tepat Latvijā."

Noderētu arī sabiedrības plašāka informēšana par to, ka vismaz vienā – audžuģimeņu materiālā atbalsta – jomā valsts politika Latvijā vērtējama atzinīgi. "Audžuģimenei ir diezgan liels pabalsts par vienu bērnu: 150 lati no valsts, 150 – no pašvaldības [Rīgā, citur mazāk], 80 latu aprūpes nauda. Līdz pat aptuveni 400 latiem par vienu bērnu!" D. Zvaigznīte ir pārliecināta: ja valsts un plašsaziņas līdzekļi vienotos plašā, ilglaicīgā informācijas kampaņā par to, pārskatāmā nākotnē Latvijā, iespējams, nebūtu nepieciešami bērnunami.

Materiālais atbalsts ir svarīgs arī tāpēc, ka vēsta: vislielākā vērtība valstij ir cilvēki, un tā to apliecina ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Lai atgādinātu valstij par tās prioritātēm un cīnītos par to īstenošanu, nepārvērtējama nozīme ir pilsoniskajai iniciatīvai, kā apliecina biedrības "Es gribu dzīvot" piemērs. "Gadu cīnījāmies par to, lai Rīgā daudzbērnu ģimenēm apmaksātu sabiedrisko transportu. Tagad pašvaldība ir nolēmusi, sākot ar šā gada 1. septembri, nodrošināt bezmaksas sabiedrisko transportu visiem skolēniem no 1. līdz 12. klasei (izņemot tehniskās skolas – un tā ir kļūda). Valstij jārunā uz ģimenēm ar naudu. Ja neveidosim vienotu, visaptverošu, stabilu atbalsta sistēmu, daudzbērnu ģimenes neredzēt."

"Sabiedrība ir mainījusies. Mēs esam sociālisma laika produkts. Esam dzīvojuši ar devīzi: "Izturēsim! Uzvarēsim! Gan jau!" Mūsu bērni domā: būs nauda – būs bērni. Vajadzīga drošība, labklājība. Un viņi pareizi domā. Tāpēc vajadzīga vispusīga atbalsta sistēma. Tas, par ko runā Meža kungs [demogrāfs Ilmārs Mežs]: jums ir trīs bērni – jums ir brīvpusdienas, brīvbiļetes, mazāki nodokļi, pieejami dzīvokļi un tā tālāk. Nevis tikai kaut kas [atsevišķs], bet vesela sistēma, virkne atvieglojumu. Tad jaunie vecāki sacīs – jā, mēs to [kuplu ģimeni] varam, gribam. Mūsu bērni ir redzējuši, kā vecāki situšies – dzīvojuši tikai viņu dēļ. Es to arī nenožēloju – tā ir mana misija. Taču bērni saka: "Mammīt, es gribu dzīvot citādi." Arī es gribu, lai viņi redz ko vairāk. Un valstij par to jādomā," ir pārliecināta septiņu bērnu māmiņa D. Zvaigznīte.

Apriņķis.lv