22.04 10:00-16:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Jau 18.jūlijā aiciām Māmiņu Klubā uz semināru Māmiņu Klubā, kur māmiņas un tēti varēs uzzināt, kā palīdzēt mazuļiem veiksmīgāk iejusties bērnudārza vidē. Piesakies uz semināru pa tālruni 67350750!
Māmiņas Ilzes viedoklis par bērna adaptācijas nodarbību:
Adaptēšanās periods katram bērniņam ir savādāks. Un mūsējais vēl nav beidzies, līdz ar to vairākus padomus patiešām plānoju izmantot dzīvē, kā arī sēžot un klausoties, pie sevis piekrītoši māju ar galvu – jā, tā patiešām ir. Piemēram, par mīļmantiņām. Ir bērni, kuriem kāda mīļa manta no mājā, palīdz iejusties jaunajā vidē, jo viņš tad nejūtas viens, viņam ir savs lācis, zaķis, mašīna vai tā var būt pat fotogrāfija – ir kaut kas līdzi no mājām.
Vissvarīgākais, ko reizē ir arī visgrūtāk izpildīt – NEUZTRAUKTIES! Bērns ļoti jūt mammas noskaņojumu, un, ja mamma baidās par to, kā bērnam ies dārziņā, ja viņa bērnu atstāj ar tādām domām, arī bērns baidās. Viņš baidās līdz ar mammu. Tāpēc ne velti – ļoti bieži tā, ka, ja bērnu uz dārziņu ved tētis, bērns netaisa tādus tračus, kā tad, ja ved mamma. Jo mamma ir emocionālāka, un viņa vairāk saraucas, dzirdot sava bērna raudas.
Ko es plānoju izmantot no dzirdētā?
Apsēsties un padomāt, pie kādas vides mani bērni ir pieraduši, un kas tieši ir tas svešais, kas viņiem varētu šķist biedējošs. Viens no cilvēcīgākajiem padomiem, ko Diāna Zande deva - lai kāda būtu audzinātāja, ir jāiet pie viņas kā draugam. Ir jāsadraudzējas. Nav jau tā, ka audzinātājas slikti izturēsies pret to vecāku bērniem, kas vīpsnās vai kaut ko kritizēs, bet to, ka ar pilnu atdevi nemīļos, tas nu gan ir fakts, un tas esot tikai cilvēcīgi. Likums, kas vecākiem jāievēro – nekad nerunāt sliktu, bērnam dzirdot, par audzinātājām vai vēlāk par skolotājām. Ja gribam, lai viņi bērnam būtu autoritāte, nedrīkst to neapzināti graut. Vērot, kā bērns uzvedas. Tā kā savas sajūtas bērns izteikt vēl pilnībā nemāk, tad vecāku vienīgā iespēja, saprast, kā bērnam patīk dārziņā, ir viņu vērot. Kā mainās uzvedība, kā viņš reaģē uz dažādām lietām. Vērot, vērot un vēlreiz vērot. Tad nevar nepamanīt to, kā veicas ar adaptācijas procesu. Interesants padoms bija par brīvdienām.
Piemēram, mēnesī reizi, ja tas iespējams, vienoties par vienu brīvdienu, kad neiesim uz dārziņu. Arī pieaugušajiem ir nepieciešamas brīvdienas, un dažreiz – vitāli nepieciešama kaut viena brīva diena, lai pēc tam nenoliktos uz mēnesi gultā dēļ pārpūles un pavājinātās imunitātes. Un Tikai cik bieži mēs to īstenojam? Cik bieži mēs atļaujam tiešām sev atzīties, man ir nepieciešama brīvdiena, jo esmu pārmocījusies? Varbūt mūsu bērni vairāk par sevi piedomās, ja viņi jau no bērnības zinās, ka ir pelnījuši laiku pa laikam brīvdienu. Neko nespiest ar varu, un neieplānot augusta, septembra laikā nekādas citas lielas pārmaiņas.
Beigās piebildīšu, ka dzirdētais vairāk aizķeras prātā kā lasītais. Lai arī man ir redzes atmiņa, ļoti izteikta, tomēr šādas nodarbības, kur nav daudz cilvēku, kur vari uzdot jautājumus, parunāties, ir ļoti vērtīgas.