Kas ir mediācija un kā tā var palīdzēt pāra attiecībās?

Neticiet, ka attiecības ģimenē ir tikai personiskas - jebkuru darbību ir iespējams „iebīdīt” administratīvā likuma, krimināllikuma vai civillikuma rāmjos. Tā ka teiciens „Gribi mieru, - gatavojies karam!” ideāli ir piemērojams ģimenes (ne)laimei.

Savā ģimenes lietu advokāta praksē esmu pārliecinājusies, ka cilvēki no daudzām problēmām varētu izvairīties un šķiršanās process būtu mazāk traumējošs, ja viņi allaž paturētu prātā Temīdas esamību. Pretējā gadījumā ģimene var pārvērsties par kaujas lauku. Kopdzīvē ar otru cilvēku daudz kas ir jāpacieš un jāziedo, bet nepieciešamība nepārtraukti risināt sadzīviskas problēmas pāra idilli ātri vien pārvērš līdz nepazīšanai.

Kad vīrs un sieva sāk apmeklēt katrs savu advokātu, problēma jau ir ielaista un gaidāmas tikai nepatikšanas. Ja ģimenes problēmas pāris risina viens otram aiz muguras, ir grūti sagaidīt adekvātu rīcību. Situācijā „kurš ar mani grib karu, tas viņu dabūs” uzvarētāju nav. Tāpēc gatavojoties kāzām, bez līgavas kleitas un tortes būtu vēlams izvēlēties arī kopīgu ģimenes advokātu, kuru ieteicam apmeklēt gandrīz tikpat regulāri kā zobārstu.  

Kāpēc? Tāpēc, ka daudzos gadījumos jurisprudence un cilvēka loģika ir divas dažās (bieži pilnīgi pretējas) lietas. Reizi nedēļā manā birojā kāds saķer galvu – tas nevar būt! Kā tad tā! Viņš man teica (solīja, zvērēja …)! Es domāju! Man likās! Man vienmēr nākas atbildēt vienu un to pašu – bez pareizām darbībām (no likuma viedokļa) un „pareiziem papīriem” ikviens sīkums var pāraugt lielās nepatikšanās. Piemēram, steigā var parakstīt dokumentu, kurš izputinās ne tikai laulātos, bet arī viņu bērnus. Ticiet man - vainīgā meklēšana post factum ir traģikomiska.

Situāciju sarežģī tas, ka juridisko pakalpojumu tirgū valda zināms haoss. Jautājumus risina ne tikai profesionāļi, bet arī katrs, kam gribas nopelnīt. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts par „labo toni” uzskatīt lietu virzīšanu uz tiesu. Šajā stadijā jautājuma risināšanai pieslēdzas jau pretējā puses ar visu savu komandu un, var gadīties, arī prokurors. Un tagad iedomājaties no kāda daudzuma nejaušu cilvēku ir atkarīgs Jūsu liktenis! Turklāt katrs no viņiem ir tikai cilvēks – ar saviem „tarakāniem galvā”, garastāvokli, pašsajūtu, simpātijām un antipātijām. Kā jebkurā lietā, tiesvedības procesā milzīga ietekme uz lietas iznākumu ir „cilvēciskajam faktoram”, kas daudz ko padara neloģisku un neprognozējamu.

Ko darīt? Saprātīgs risinājums ir konfliktā iesaistītajām pusēm panākt vienošanos vēl pirms tiesas, jo tikai tad ir garantēti minimāli zaudējumi un maksimāls ieguvums abām pusēm. Sarunu process ir māksla (šajos vārdos nav ne mazākās ironijas). Vienošanās, kura apmierina abas puses, ir iespējama tikai tad, ja šo procesu vada advokāts (vai jurists) kuram papildus ir psihologa (vai mediatora) izglītība. Tikai tad rodas iespēja konfliktsituāciju saprast un pieņemt ne tikai emocionāli, bet arī no likuma viedokļa un vienoties par izlīgumu, kas juridiski nodrošina visu konfliktā iesaistīto pušu intereses. Ideālā variantā ģimenes lietu advokātam būtu jāpilda samierinātāja funkcijas pirms tiesas, nevis jābūt pārstāvim tiesā.

Klasiskie samierināšanās procesa (meditācijas) kanoni saka, ka abām konfliktā iesaistītajām pusēm izlīgums jāmeklē labprātīgi un jābūt gatavām piekāpties. Tā, protams, ir tikai teorija, kurā reālā dzīve ienes visai būtiskas korekcijas. Padomājiet paši! Ja jau konfliktā iesaistītās puses būtu tik prātīgas un godīgas, tad nebūtu paša konflikta.

Manuprāt, pirmstiesas meditācijai ir lielas iespējas un spoža nākotne. Jebkura tiesa jautājumu var atrisināt tikai divos veidos – sakot JĀ vai NĒ. Samierināšanās piedāvā variantus. Un ja vēl padomājam par tiesu pārslogotību! Ne par velti tautā saka „iesprūst tiesā”! Ja cilvēki izsaka velmi vienoties, tas nozīmē, ka viņi beidzot ir sapratuši – konflikta turpināšana maksās dārgāk. Izmantojot izlīgumu, iespējams ņemt vērā arī cilvēcisko aspektu, bet tiesā jāvadās tikai no likuma. Bet cilvēkam vajadzīgi ne tik daudz likumi, cik ātrs un lēts viņa problēmu risinājums. Turklāt vienošanās izslēdz arī korupcijas risku, jo vienkārši naudu nav kam dot.

Šodien ir ļoti liela vajadzība pēc advokāta – mediatora, ar to ekonomējot ne tikai cilvēka naudu, bet arī laiku, nervus un pašcieņu. Tas palīdz palikt psiholoģiski veselam, kas ir ļoti grūti gadījumos, kas jāiziet visi klasiskās tiesvedības etapi. Ideālā variantā pie ģimenes lietu advokāta-mediatora kopā atnāk abas puses, noskaidro visus „par” un „pret”, visus ieguvumus un zaudējumus un tikai tad advokāts gatavo izlīguma projektu. Turklāt šajā gadījumā viņš nes atbildību arī par dokumenta juridiskām sekām. Tiesā advokāts jau maz par ko atbild, jo ne viss no viņa tur ir atkarīgs. Mierizlīgumu varētu salīdzināt ar notariālu aktu, kad notārs atbild par darījuma likumīgo pusi.

Es pat teiktu vēl vairāk. Izlīgumu varētu nosacīti nosaukt par paša sagatavotu un pašrocīgi parakstītu tiesas spriedumu. Jo tad aktuāls ir palicis tikai viens jautājums – izlīguma legalizācija, kura iespēja tiesā vai pie notāra. Bet to jau konfliktā iesaistītās puses parasti izlemj viegli un bez liekām emocijām.