Kad ir īstais vecums bērniem?

kāpēc mani nosauca par viesi? .... :I

Kā jau teiciens-Katrs pats savas laimes kalējs,tā ir arī ar bērniņiem. Tiešām pilnīgi iespējams, ka kāda jau 17 gados ir gatava,bet kāda cita tikai 40 gados. Man tulīt būs 24, vīram 35 un kuru katru brīdi gaidam ierodamies savu pirmo brīnumu. Galvenais ir pārliecības par saviem spēkiem un bērniņš ir ļoti jāgrib un jāmīl. Tad es domāju ka nav tāda noteikta vecuma,kad vajadzētu radīt bērnu. Katram savs laiks....

bāc, nu gan murgaini sarakstīju... :-D
neņemiet ļaunā kļūdas... skrienu taisīt pusdieniņas dusošajai princesei :p

Kad domājam par bērniņu, mēs parasti pārliecinam sevi, ka vispirms jāpabeidz studijas, jānokārto mājoklis, jānostabilizējas darbā, jāiegādājas automašīna, jāaizbrauc ceļojumā, jāpārliecinās par attiecībam, un vēl un vēl.... Un tad, kad tas viss ir, mums vajag skaistaku auto, kāpienu pa karjeras kapnēm, parādas vel citi mērķi, kas it kā ir ļoti nepieciešami, lai mēs justos gatavi amzajam. Tā ats var turpināties, līz jau jādodas pensijā. Tik ļoti mēs baidāmies no atbildības, no pārmaiņām savā dzīvē! Īstais laiks ir tad, kad sirds jūt- jo katrs bērniņš atnāk ar dieva ziņu un tieši tad, kad viņam ir jāatnāk! Visi taču zinām stāstus, par neauglīgiem pūliņiem gadu garumā tikt pie bērniņa, vai bērna atnākšanai, neskatoties uz kārtīgu izsargāšanos- domāju, tas ir tikai viens no pierādījumiem ;-)
Svarīgi ir pieņemt bērniņu, kurš nāk pie mammītes, kurš ir izvēlējies- tagad! Un es būšu Tavs bērniņš, mammīt! Bet pēkšņi mammīte izdomā, ka jāpabeidz studijas... :-(
Parasti mēs iztēlojamies savu dzīvi- mājina meža ielokā pie ezera, skaists auto, suns un lāčāda pie kamīna, 3 bērni, mīlošs gādīgs vīrs blakus... Un visu mūžu tiecamies uz to. Skatamies uz citiem, un vienmēr jau kadam veica slabāk- un cenšamies sekot viņiem- tā, tam atgad ir diploms, atgad tāds un tāds darbs, tātad- man arī to vajag! Cilvēki- mēs paši sev saliekam dzīvē šķēršļus laimei, visu laiku nesamies uz kaut kādu mērķi, nedzīvojot šajā mirklī, šajā dienā! Nu nav jāgaida kaut kadi noteikti apstākļi vai, nedod Dievs- NOTEIKT VECUMS, ko uzlikusi aizspriedumainā sabiedrība! Pati sevi enreti emsu pieķērusi pie domas- kad mazā saks staigāt, būs vieglāk, kad mazā sāks pati ēst- būs vieglāk, kad mazā sāks runāt- būs vieglāk... Un tad es saprotu- ka veiglāk nebūs- ne tad, kad meita sāks iet bērnudārzā, ne tad kad viņa ies skolā, vai kad būs pieaugusi- būs savādāk. Jo tad es skumšu, ka viņa vairs nav mazs kunkulis, kas streipuļo savus pirmos solīsus, dod man siekalainas bučas un staigā pa māju, mīļodama savu lāci vai sedziņu. Bāc- jādzīvo šis brīdis, jo nav tāda ceļa uz laimi- laime ir tas ceļš, ko mēs ejam. Es vispār nesaprotu jēdzienu- "plānots bērns". Ka vispār var IEPLāNOT bērnu?? Bērns taču nav izbrauciens ar laivu vai biznesa pusdienas, ko var tā veinkārši ieplānot! Ļaujiet bērniņam atnakt tad, akd viņš to vēlas, un, ticiet man- tieši tad jūs būsiet vislabākās mammas, visgādīgākās un, neskatoties uz vecumu, mantisko stāvokli, mašīnu vai izglītību, vai ķezu valstī- visvisvismīļākās mammas savam bērniņam. Vienalga- vai jums ir 17, vai 42 gadi... ;-)