Kā domā TU? Izsaki savu viedokli!

Labadiena!
Es pat nezinu, kā lai uzraksta visu, kas sāp?!

Mani sauc Ingrīda, esmu māmiņa divām meitiņām (1gads un 9 mēneši un 4 gadiņi). Audzinu viena. Meiteņu tēvs nerūpējas par savām meitām un tiesas nolemtos alimentus nemaksā. Un vai mēs zinām, cik daudz ir tādu tēvu Latvijā? Cik daudz ir tādu māmiņu, kas nerūpējas par saviem bērniem?

Vai mēs patiesi zinām, cik daudz ir vecāku, kuri vieni audzina savus bērnus? Statistika?

Un vai tas, kurš nerūpējas, maz zina, ko nozīmē VIENAM audzināt bērnus?

Bērnudārza rindā vecākā meita ir 149 (!!!!!), jaunākā 62. pēc rindas numura. Vai ir par ko runāt?

Sakiet, kā tieši mūsu valsts rūpējas par ģimeni? Kā?! Es labprāt uzzinātu no kāda no valstsvīriem kaut trīs lietas!

Par pabalstiem runājot, protams, mēs gribētu, lai būtu lielāki un paliktu līdzšinējie, bet laikam jau nesanāks, jo deputātu algām ir nepieciešama LIELA summa.

JŪS TAČU PAŠI IZLĒMĀT BŪT PAR VECĀKIEM UN LAIST PASAULĒ BĒRNUS! Tad paši par savu naudu arī audziniet! Vai tā kāds no valstsvīriem vēl nav teicis? Gan jau drīz dzirdēsim!

Ziniet, man ir kauns viņu vietā. Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja deputāti atbrīvotos no vismaz puses savas algas, kā arī likvidētu tos daudzos birojus, apvienības, organizācijas utt.

Un ja tā godīgi, vai 8Ls mēnesī ir pietiekami, lai pabarotu, apģērbtu un izskolotu savus bērnus? Autiņbiksītes (apmēram 58hb) maksā gandrīz 15Ls!! Kurš izdomāja bērnu naudai šādu summu? Varbūt vajag šo naudu pavisam noņemt nost?! Manuprāt, sanāktu liels

ietaupījums.

Vai es ar savām asarām kaut ko mainīšu? Vai citas māmiņas ko mainīs, gānot sava bērna tēvu (un otrādi)?

Protams, šis laiks ir bezgala smags, bet es ceļos un daros. Es domāju, kā nopelnīt naudu saviem bērniem, cenšos ar privāto biznesu to kaut kā izdarīt. Es cenšos un nenoņemu no sevis atbildību tikai tāpēc, ka valstī un nu jau biežāk arī manā makā nav naudas. Redziet, tur jau ir tā atšķirība, ka mēs, vecāki, esam atbildīgi par to, ko darām! Bet citi??? Parādi krāsies. Vai lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju atslēgs telefonu, gāzi, elektrību?! Cik tālu mēs kritīsim?

Es zinu, ka laižot pasaulē savas meitas, 100% apzinājos, ko daru.

Es zināju, ka Latvijā bērnu pabalsti ir smieklīgi, bet tas neatturēja mani no šī soļa. Es kā māmiņa esmu atbildīga par saviem bērniem. Bet par ko ir atbildīgi mūsu valsts vadoņi?! PAR KO?? Vai viņu darba pienākumos ietilpst urbināt degunu, gulēt darba laikā, darba laikā atrasties ne-darba vietā? Un par to visu viņu vēl saņem pieklājīgu algu!

Vai tiešām mums iedzīvotājiem visa tā nepietiek? Vai mēs vēl ilgi ļausim par sevi ņirgāties? Un visvairāk, protams, sāp, ka valsts vīriem pēdējā vietā ir kultūra, izglītība, ģimene un bērni.

Vai tiešām mēs latvieši neesam krietna tauta?

Gan mani vecāki, vecvecāki, vecvecvecāki ir bijuši strādīgi latvieši. Viņi kopa savus laukus, rūpējās par ģimeni, audzināja bērnus, darināja rokdarbus, svinēja svētkus. Protams, bija arī bēdu laiki - karš. Arī mans vectēvs tur krita, citiem viņa brāļiem bija jāpamet dzimtene, bet viņi cerēja, ka viņiem būs iespēja vēl kādreiz ieraudzīt mīļo zemīti, mīļo Latviju. Tā nenotika. Viņi ļoti mīlēja savu Latviju! Kāpēc es to rakstu?

Es gribu atgādināt, ka mēs esam latvieši savā zemē! Un mums ir tikai viena tāda Latvija, citas nav! Tā ir zemes mīlestība! Bet, ja valsts vīri paši ir izdarījuši visu, lai šo zemi nemīlētu, kā lai dzīvo tālāk? Kā lai bērniem māca taisnīgumu, godīgumu, gādīgumu, ja paši vīri, kas sēž visaugstākā krēslā, no tā ir tik tālu???

Es audzinu savas meitas par krietnām, godīgām, strādīgām latvietēm, es mācu viņām mīlēt Dievu, mācu Tēvreizīti, mācu mīlēt savu zemi, piederību tai, mācu būt pateicīgām par katru mazumiņu, priecāties par to, kas apkārt.
Tā mani māmiņa mācīja. Viņas vairs nav. Ir nežēlīgi skumji.Bet es cīnos! Kā vienmēr par taisnību!

Kad man bija padsmit gadu, mūsu  ģimene piedalījās Baltijas ceļā? Kā vārdā? Mēs ticējām!
Sakiet man, lūdzu, vai, izņemot ģimeni, kādam vēl ir vajadzīgi mūsu bērni? Vai šai valdībai ir vajadzīgi viņas iedzīvotāji? Kāda būs mūsu un mūsu bērnu nākotne? Ja vien būtu iespēja, cilvēki runātu daudz, viņi stāstītu savus likteņus, bet ko tas mainītu?

Redziet kļūda jau ir pašā saknē. Ja valsts vīriem rūpētu tās iedzīvotāji, tad mēs tik tālu nebūtu nonākuši. Viņiem interesē, kā vairāk sagrābt iedzīvotāju naudu, kā nopirkt glaunus īpašumus. Kamēr tā būs, mūsu valstī izmaiņas nebūs. Tā domāju es.

Kad zemnieki izgāja ielās, man bira asaras, jo zinu, cik grūta ir viņu ikdiena, cik sviedru viņi lej, lai mēs, tiem, kuriem nav saimniecību, un daudz lietas pērkam veikalā, varētu dzert pienu, ēst krējumu un biezpienu, ziest sviestu uz maizes. Vai tad ne tā?
Manis visi minētie piemēri ir klaja ņirgāšanās par valsts iedzīvotājiem.
Un laikam jau, kamēr mēs cilvēki ļausim tā darīt, tā notiks.

Ko mēs varam darīt?
-mēs varam sanākt visi kopā un parādīt, ka mūs ir daudz
-mēs varam skaļi dziedāt, jo dziesmā ir spēks
-mēs varam muzicēt, jo sirds tad līksmo
-mēs varam uzrakstīt vēstuli par to kā jūtas mūsu ģimenes pašreiz, kā dzīvo, savākt daudz, daudz parakstu
- mēs varam daudz, JA TIK VISS NĀK no patiesas, tīras sirds!!!!!!!!! Bez rupjībām, gānīšanās un asinīm .

ES DOMĀJU  - MĒS VARAM!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Es saku uz tikšanos, jo kaut kam ir jāmainās, viss ir mūsu rokās!


māmiņa Ingrīda

PS................es ticu pasakām, labais uzvarēs un katrs saņems to, ko ir pelnījis!

**************************************************

Pabalsts manuprāt ir palīdzība. Tas ir atbalsts, dāvana, labvēlība un nevis kāda alga (par ko tad?), obligāta tiesa, kas pienākas (kāpēc gan?

neesmu neviena īpašums vai vergs, kam mani būtu jāapgādā). Bērnus apgādā vecāki, vecvecāki, krustvecāki, ģimene, radi, jo tie viņiem pieder. Un tas ir viņu pienākums. Ja nu reiz sievietei ir labpaticies neveidot ģimeni, tad tā jau ir cita rakstura, daudz smagāka problēma.

Ja valsts man gadījumā kaut ko piešķir, tad es esmu pateicīga, priecīga.

Ja nepiešķir, tad es par to galvu nelauzu. Tie ir mani bērni, nevis valsts bērni. Es tos nepārdošu un neiesaistīšos nekādās saistībās.

Cilvēki, attopieties! Padomju laikā mēs visi bijām ieslēgti sistēmā, kas ar mums varēja darīt gandrīz visu. Mēs piederējām šai sistēmai kā vergi, un arī kā vergi saņēmām uzturu, pabalstus, darbavietas, dzīvesvietas utt. Ja nu mums tas nepatīk, tad nevajag arī pieprasīt, lai "kungi" par mums rūpējas. Nepiederu nevienam un mani bērni arī nepieder. Tā sajūta, ka "man taču pienākas, jo man nav ko ēst" ir pagātnes vergu domāšana, kas nu diemžēl nekur vēl nav palikusi.

Es nerunāju par atsevišķiem negadījumiem, traģēdijām. Ir biedrības, ir diakonijas, ir žēlsirdīgi cilvēki, kas palīdzēs. Ir sociālie dienesti, ir patversmes, ir jābūt šādām personīgām katastrofām pavisam citai pieejai. Taču es runāju par vispārējiem principiem. Ja mēs prasām, lai mūs baro, tad mēs arī vergojam. Ja esam brīvi, tad lūdzu nečīkstam.

Tāds ir mans viedoklis.

Anda,

gaidu trešo.

Aizpildi anketu un pastāsti mums par savu ģimenes situāciju! Vai Tu pievienojies Ratiņu Revolūcijai?