Kā Alise tika nokristīta

Māmiņa Anna Kovaļčuka, piedaloties Māmiņas - reportieres konkursā, iesūtījusi stāstu par to, kā viņa kristīja meitiņu Alisi. Cik tas ir viegli vai grūti? Lasām!

Protams, tā ir katru vecāku izvēle kristīt bērniņu vai nē.Es šajā procesā nesaskatu neko sliktu . Svarīgakais kristībās ir tas, ka bērniņš tiek svētīts,viņam tiek dota svētība ne tikai no mācītāja,bet arī no "augšas".

Ļoti svarīgi ir arī tas, ka bērniņam ir izvelēti vēl divi "sargeņģeļi", kuri jebkurā brīdi būs līdzās ar mūsu bērniņu. Tie ir krustvecāki.Un par mūsu izvēlētajiem krustvecākiem esmu pārliecināta,ka tie ir īstie.

{pic:1}
Kristīšana jau bērniņam neko sliktu nenodara, nekādus pienākumus BĒRNAM neuzliek. Paaugsies un pats izvēlēsies, kurai ticībai un vai vispār piederēt, bet māmiņai sirds būs mierīga, būs no savas puses izdarījusi nepieciešamo, lai bērniņu nodotu Dieva aizsardzībā!!!

Bijām sen jau nolēmuši, ka meitiņu kristīsim. Mūsu pienākums bija aizbraukt uz baznīcu visu sīkāk uzzināt par kristībām. Braucām uz Sv.Alberta draudzi. Kad iegājām iekšā šajā baznīcā, sapratām, ka tieši šeit mēs vēlamies, lai kristītu meitiņu.

Atmosfēra bija brīnišķīga un nekādas problēmas mums  nesagādāja arī tas, ka mēs paši neesam precējušies. Pirms tam biju lasījusi, ka ir grūti nokristīt bērniņu, ja neesat paši kristīti  vai precējušies, kā arī to, ka abiem vecakiem jābūt vienai ticībai, bet mēs ar šīm problēmām nesaskārāmies. Mūs pieņēma ar smaidu un prieku.

Tā kā vārds Alise nav baznīcas kalendārā, tad mums iedeva biezu baznīcas  grāmatu, kurā bija ļoti dažādi un intresanti vārdiņi, un, ja godīgi, tad izvēlēties nebija tik viegli.

Mēs izvēlējāmies Mikela un turpat mums izstāstīja, ko tieši nozīme šis vārdiņš. Tas bija svētais Dievs, kurš uzvarēja sātanu. Tā  meitiņa tika arī pie baznīcas vārdiņa.

Kristības būtu īsākas, ja mums būtu individuālas kristības, kurās būtu tikai mēs, Alise un krustvecāki, bet tā kā bija vēl 4 ģimenes, kuras kristīja savus mazuļus, kristības ieilga.

{pic:2}

No rīta, kad pamodāmies, bija satraukums iekšā. Pat īsti nesapratu, no kā, bet laikam tāpēc, ka mums tas bija kaut kas jauns un nebijis. Alisei vecāmamma uzšuva speciāli šai dienai kleitu, kurā viņa izskatījās kā maziņš eņģelītis.

Sataisījāmies un varējam doties uz baznīcu,kur mūs jau gaidīja jaunie krustvecāki,kuri arī bija nedaudz sabijušies.  Neskatoties uz to, ka kristības ilga veselu stundu, Alise uzvedās labi. Vienu brīdi bija uznācis mazs kašķītis, bet izrādījās, ka meitiņai bija pa karstu. Laiks paskrēja tik ātri,ka nepamanījām ,ka nu jādodas uz mājām, kur mūs gaidīja garšīga kūka un karsta mežrozīšu tēja.

Vēl pa visam nesen domājām par kristībam, bet nu šis lielais notikums ir noticis un mūsu meitiņa ir nokristīta.:)

Vai Tavs bērniņš ir kristīts? Kādu apsvērumu vadīta Tu to darīji? Kurā baznīcā kristīji mazo?