Dvīņu māsu podiņmācība

"Mūs sauc Amē un Matitī (Amēlija un Matilde). Mēs esam baigi foršās māsiņas - mīļas un draudzīgas"

..ja viņas varētu, tad ne to vien par sevi pastāstītu.. Bet par podiņu, pirms mēs sākām podiņapmācību, es domāju, ka tā būs augstākā matemātika, ka es nevarēšu, nemācēšu utt., bet vienā jaukā dienā Amēlija sāka raut sev autiņbiksītes nost. Ļāvu viņai skraidīt ar pliku dupsi un ķēru momentus, bet ar to ķeršanu nekas īsti neizdevās. Tad piefiksēju, ka viņa čurā ik pēc 50 minūtēm un sāku likt viņu uz lielā nevis uz mazā poda. Kad pirmās reizes sanāca, tad es viņu slavēju jau uzliekot uz podiņa. Māsa to redzēdama un dzirdēdama arī sāka ausīties, un tā mūsu piedzīvojums sākās. No sākuma jau gāja traki - gribēja vai negribēja, bet abas māsas gribēja tur sēdēt vienlaicīgi. Grīdas un bikses, un zeķubikses bija slpajas.

Smieklīgākie momenti: Matilde gandrīz vienmēr ņem savu mērkaķīti līdzi un saka:"mankī skaties"! Man viņa saka:"dui pom"! Protams, ir neskaitāmas reizes iekāpušas mazajā podiņā, kur ir gan lielāka, gan mazāka darīšana.

Mums tūlīt septembrī būs divi gadiņi un varu teikt, ka augstāko matemātiku - podiņapmācību esam apguvušas. Arī naktis mums ir principā sausas :)