29.04 11:00-18:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 9
Krīze un bezdarbs liek izšķirties par visai radikāliem soļiem, kas saistīts ar ģimenes apgādāšanu- nākas doties uz ārzemēm. Parunāsim par to, kā saglabāt attiecības, ja darbs ir ārzemēs, bet ģimene- tepat Latvijā!
Jau ceturtdien pēcpusdienā klausīsimies radio raidījumu par šo tēmu, bet tagad aicinām parunāt un padiskutēt par to, kā veidot attiecības šādā situācijā!
Ja arī Tu esi nonākusi šādā situācijā, pastāsti, kā jūtie un kā tas notika! Dalies pieredzē arī tad, ja Tavām paziņām ir šāda pieredze!
- Kas lika izšķirties par šādu soli?
- Cik ilgi jau dzīvojat šādā modelī- darbs ārzemēs, bet ģimene- Latvijā? Vai tas ir īslaicīgs risinājums vai varbūt ir plānots, ka visa ģimene arī dosies uz ārzemēm?
- Kā tiek veidotas šādas attiecības starp partneriem un starp vecākiem un bērniem?
- Ar kādām grūtībām nākas saskarties šādās attiecībās? Vai attiecības kļūst vājākas vai stiprākas? Kā ar uzticības pārbaudi?
- Kā šādos apstākļos ģimeni saglabāt?
- Varbūt Tev ir kāds pozitīvs piemērs un stāsts?
Mana tēta sieva dzīvo un strādā jau gadus 2 Pēterburgā. Bērni un tētis te, tētis principā pilda arī mammas pienākumus. Uz šādu soli pamudināja naudas trūkums, nebija jau tā, ka bija pamaz, vienkārši gribējās labāk dzīvot. Attiecības nav nekādas, katram sava dzīve. Bērni mammu redz divas reizes mēnesī, kas vēl ir ļoti labi. Tā kā tēta sieva tur ieņem augstu amatu, tad uz LV netaisās atpakaļ, pusmāsa un pusbrālis pavada visas garās brīvdienas pie savas mammas, brauc ceļojumos utt. Māsa jau liela - 17 gadi, bet brālim ir 10, un ir jūtams totāls mammas trūkums. Tētis tomēr ir vīrietis. Māsa pēc videnes taisās braukt studēt uz Zviedriju, ko darīs tētis un brālis - nezinu, jo tētis ar sievu taisās šķirties. Diemžēl negatīvs piemērs... pašai draugs ir mūžigos komandējumos, pēdējos 🤓9 mēnešus bija miers, jo gaidījām bēbi un audzinām, tagad atkal gatavībā, zemo startu ieņemis... bet ko lai dara, ja gribās dzīvot? minimums - 2 darba dienas, maksimums - 5 darba dienas nedēlā, kad neredzēsimies atkal. Ja piedāvās palikšanu uz vairākiem gadiem konkrētais klients konkrētā projektā, brauksim prom visi kopā. tas jau sen ir izrunāts un izlemts. pilnīgu nošķirtību nepieļaujam.
Man pašai ir līdzīgi pieredze, kad mana mamma 6 mēnešus strādāja Vācijā. Bija grūti, jo tētim bija jāuzņemas atbildība par 3 bērniem pusaudžiem, bet ar neatlaidību visu var sasniegt. Tiesa, attālums ir pamatīgs šķērslis attiecībām un ja tas būtu noticis tagad, tad noteikti tiktos biežāk, nevis tikai sarakstītos ar vēstulēm. Mūsdienu laikmets tiešām atvieglo saziņu starp palicējiem un aizbraucējiem.
Manuprāt, pats galvenais, kas ir jāizdara pirms aizbraukšanas- jāvienojas, kāpēc tas tiek darīts- labākas dzīves meklējumos, lai sakārtotu attiecības (šādā gadījumā gan tiek attiecināts teiciens- no redzes loka prom, no sirds laukā un visbiežāk šādas attiecības dabīgi beidzas). Ja braukšanas mērķis ir darbs, jo šeit Latvijā tā nav, tad atkal ir jāvienojas par to, cik ilgu laiku tas būs, vai ģimene apsver iespēju doties pie partnera, kurš aizbrauc utt.
Laba plānošana un viss izdosies 😀