Būvēsim bērniem, kad, kāpēc un kas par to maksās?

Iepriekš piedāvātā doma, ieņēmumus no nekustamā īpašuma nodokļa novirzīt tikai un vienīgi bērnu vajadzībām, var šķist neparasta, dīvaina, jocīga, aplama vai vēl citādi nodēvējama, taču jautājums ir vien par to, vai un ko, kad un kāpēc būvēsim bērnu vajadzībām Latvijā, un kas par to maksās?

Labpatikā klausīties ziņas, ka tūlīt, tūlīt valstī tiks atrisināts bērnudārzu jautājums, nozīmē nesaprast, ka reāli atrisināta ir tikai maza daļa problēmas, pārējais ir sakārtojies pats no sevis, samazinoties dzimstībai. Vai mums ir plāns, kā reāli atrisināt bērnudārzu problēmu, ja pieaugs dzimstība, un vai dzimstība pieaugs, ja cilvēkiem nebūs pārliecības par to, ka bērnudārzi visiem bērniem tiešām būs pieejami? Diemžēl tas ir tikai retorisks jautājums. Gluži tāpat, kā jautājums: vai mēs esam padomājuši, ar kādiem kvalitatīviem un kvantitatīviem rādītājiem vēlamies atzīmēt Latvijas valsts dibināšanas 100-gadi? Tā nav vairs aiz kalniem!

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados kādā no Latvijas pilsētām tika uzbūvēta piecstāvu māja bez... tualetēm. Tas ir reāls notikums – dzīvokļos bija guļamistabas, gaitenis, virtuve, bet tualetes nebija, un, nokārtot savas dabiskās vajadzības, vajadzēja doties ārā.

Smejoties, varētu jau apgalvot, ka nekas aplams tajā visā nebija – vispirms cilvēkiem tika nodrošināts siltums, jumts virs galvas un iespēja pagatavot ēdamo, bet pēc tam (uzlabojoties ekonomiskajai situācijai?) arī tika padomāts par „ekstrām”. Tomēr, smiekli nenāk, jo tieši ar šādu pat pieeju, lielākoties, esam būvējuši savu valsti, tikai mums trūkst nevis tualetes, bet gan bērniem nepieciešamās infrastruktūras un/vai iespēju to izmantot. Nedaudz vairāk kā divdesmit gados, kopš atjaunota valsts neatkarība, pieaugušo ambīcijas, iegribas un problēmas ir risinātas uz bērnu rēķina. Kā spilgtākais simbols tam ir mūsu dārgākais tilts.

Kaut bērnudārzi ir akūtākā problēma, tie pat nav viss, kas bērnu attīstībai ir nepieciešams. Peldbaseini, sporta centri un laukumi, kultūras, interešu un zinātnes centri, parki un atpūtas zonas nav ekstras vai nesamērīgas prasības, bet gan bērnu attīstībai vitāli nepieciešama infrastruktūra. Var teikt arī savādāk – ne tikai tirdzniecības, enerģētikas, ūdenssaimniecības un transporta sistēma ir infrastruktūra, un tieši bērniem un jauniešiem nepieciešamā infrastruktūra šodien ir būtiski jāuzlabo.

Protams, nevar apgalvot, ka Latvijā par bērniem netiek domāts vispār, ka viss ir tikai slikti. Nē, ir pat atsevišķi ļoti labi piemēri, bet jāņem vērā, ka dzīvē nekas nav sastindzis kā ziemā, un citās valstīs, arī kaimiņos, par bērniem tiek domāts krietni vien intensīvāk, un mūsu ģimenes ar bērniem arvien biežāk dosies turp. Ja ne uz palikšanu, tad, vismaz, ekskursijās vai pavadīt brīvdienas (lieki piebilst, ka arī atstāt noteiktu naudas summu). Ir tikai loģisks jautājums, vai nevarētu būt otrādi? Vismaz, vai nevajadzētu pacensties, lai lielākā daļa no normālai, optimālai bērnu attīstībai un izaugsmei nepieciešamās infrastruktūras būtu pieejama tepat un visiem Latvijas bērniem? Turklāt, runa jau nav tikai par laukumiem, ēkām un citām būvēm kā tādām, bet arī to, ar kādu aprīkojumu, iekārtām, darbam nepieciešamajiem materiāliem u.tml., tās ir aprīkotas, kas reāli ir pieejams bērniem un jauniešiem.

Viennozīmīgi pateikt, kas tieši un kādā secībā būtu jāuzlabo, nav iespējams, jo situācija katrā no Latvijas pašvaldībām ir atšķirīga. Piemēram, skatoties no malas, Ventspilī ir teju vai viss, kas normālai, optimālai bērnu attīstībai un izaugsmei nepieciešams, iespēju klāsts regulāri tiek papildināts, taču tas nebūt nenozīmē, ka kādā brīdī varēs pateikt, ka nekas vairāk un turpmāk arī nav un nebūs nepieciešams. Arī Rīgā, kurā jau ir, it kā, visplašākais piedāvājums bērniem, taču nebūt ne visi spēj vai izmanto kaut nelielu daļu no iespējām. Turklāt, tieši Rīgā ir bijušas vislielākās problēmas ar bērnudārziem, un pilnībā tās nav atrisinātas. Savukārt daudzās citās Latvijas pašvaldībās, pretēji Rīgai, problēmu ar bērnudārziem nav, taču nav arī pietiekami plaša un/vai kvalitatīva piedāvājuma bērniem ārpus skolas vai bērnudārza. Kā jau iepriekš minēts, katrā pašvaldībā situācija ir atšķirīga, tāpēc risināt šos jautājumus centralizēti nav diez cik efektīvi.

Tomēr, lai atrisinātu esošās problēmas un radītu kvalitatīvi jaunas iespējas bērnu attīstībai un izaugsmei, ir nepieciešama apņemšanās konsekventi un ik gadu ieguldīt pietiekami lielus finanšu līdzekļus. Turklāt, tam ir jānotiek visās Latvijas pašvaldībās, nodrošinot gan bērnu attīstībai un izaugsmei nepieciešamās infrastruktūras pilnveidošanu, gan arī sekmējot, ka radītās iespējas tiek pilnvērtīgi izmantotas.

Priekšlikums noteikt ierobežojumu nekustamā īpašuma nodokļa izmantošanā, pieļaujot tikai un vienīgi bērnu/jauniešu attīstībai un izaugsmei nepieciešamās infrastruktūras pilnveidošanu, ir tikai viens no iespējamajiem variantiem, kā konsekventi un ik gadu – kaut tikai līdz 2018.gadam -, ieguldīt kopējo nodokļos nomaksāto naudu bērnu vajadzībām.

Ja par šo jautājumu lemsim kampaņveidīgi vai, katru gadu, pētot budžeta iespējas un kārtējo reizi konstatējot, ka visiem un visam naudas nepietiek (un nekad arī nepietiks!), atvēlot tikai kādu nelielu naudas summu, lai nav tā, ka vispār par bērniem netiek domāts, šādas rūpes paliks nepamanītas, ģimenes ar bērniem to nesajutīs un nekādas būtiskas izmaiņas demogrāfiskās situācijas uzlabošanā panāktas netiks.

Ar ES līdzfinansējumu (jo labāk) vai bez tā, taču šie problēmjautājumi ir jāsāk risināt un jau tagad. Skaidrs ir tas, ka arī budžeta – kopējā nodokļos nomaksātā -, nauda būs jāiegulda, un nez vai nāktos pārāk satraukties, ja šī nauda tiktu ņemta tieši no nekustamā īpašuma nodokļa iemaksām.

It sevišķi tāpēc, ka jau šobrīd pašvaldības var un piešķir NīN atvieglojumus gan daudzbērnu ģimenēm, gan arī uzņēmējiem, kuri vēlas radīt jaunas darbavietas, un arī citām cilvēku grupām. Protams, var pilnvērtīgai bērnu attīstībai un izaugsmei nepieciešamās infrastruktūras izveidei nepieciešamos finanšu līdzekļus meklēt citviet vai arī neatklāt, bērnu vajadzībām tiek izmantota no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nekustamā īpašuma nodokļa vai kāda cita nodokļa vai nodevas iekasētā nauda. Galvenais, lai šis jautājums netiktu atstāts tikai un vienīgi pašu vecāku ziņā, jo tas nav taisnīgi, un arī neveicinās demogrāfiskās situācijas uzlabošanos valstī. Savukārt cerēt uz to, ka uzņēmēji atrisinās visas bērnu un jauniešu attīstībai un izaugsmei nepieciešamās infrastruktūras izveidi, ir velti – tā nav un nenotiek nekur pasaulē.

Visbeidzot, ikvienam būtu jāsaprot, ka bērnu attīstība nesākas tikai brīdī, kad tie sāk apmeklēt skolu. Pat ne tad, kad sāk apmeklēt bērnudārzu. Bērnudārzi un skolas ir tikai viens no posmiem jau zināmu attīstību sasniegušu bērnu dzīvē. Vēl lielāku vai ne mazāku iespaidu uz bērnu attīstību un izaugsmi atstāj apkārtējā vide, ārpusskolas intereses un iespējas. Pat izcilākā izglītības sistēmas reforma to nespēs mainīt. Tāpēc, ja patiesi vēlamies, lai Latvijā augtu veseli, laimīgi, labi audzināti un izglītoti bērni ar noteiktām interesēm un mērķiem dzīvē, ir jārada visi nepieciešamie apstākļi, kas to sekmē. Bērni jau negaidīs – viņi izaugs. Precīzāk sakot, kādus apstākļus būsim radījuši, tādi arī izaugs, un tā nav tikai vecāku problēma un atbildība.

* * *

P.S. Protams, pat ja vecāki un sabiedrība/valsts bērniem un jauniešiem nespēs vai nevēlēsies nodrošināt neko, viņi paši izdomās, kā savu dzīvi padarīt interesantāku (vai dabūt to, ko vēlas), taču nevar cerēt, ka visas vai visu bērnu un jauniešu idejas (it sevišķi, vēlmes) būs pieņemamas pieaugušo sabiedrībai. Zemāk piedāvātajā video nebūt nav sliktākais (jā, gana stulbs, piedodiet, bet ne sliktākais) piemērs, kā bērni/jaunieši paši spēj tikt galā ar garlaicību. Turklāt, tas ir tikai viens piemērs – tādu ir neskaitāmi daudz. Arī tepat, mūsu acu priekšā, bet mums par tiem pat nenojaušot. Par sliktākiem informācija sekos...

Laimīgs tētis