"Es negribu iet uz bērnudārzu!"Aiz šādas bērna atrunas var slēpties pavisam nopietna problēma. Arī māmiņa Evija Vistjaga ar to ir sastapusies.
Bijām ļoti pārsteigti, kad uzzinājām, ka meitiņa bērnudārzā piedzīvo īstas briesmas!
Meita nekad tā īsti nestāstīja, kā viņai bērnudārzā klājas. Uzskatījām to par viņas savdabību, citreiz domājām, ka notikumu ir bijis tik daudz, kurš to var atcerēties! Šogad mums piedzima otrs bērniņš, un meitiņa kategoriski atteicās iet uz bērnudārzu, jo māsa ir mājās, kāpēc gan viņa arī nevarētu palikt. Un patiešām, kad abi bērni mājās, esam tikai ieguvēji. Mazā pagājušajā gadā slimoja gandrīz nepārtraukti – plaušu karsonis, astma, nevarējām saprast, kāpēc bērnam tik slikta veselība. Taču šogad viss ir kārtībā!
Tā kā otram bērna ienākšana ir radījusi zināmu greizsirdību, nolēmām meitiņu vest pie psihoterapeites. Tad viņa mums parādīja savu audzinātāju prototipus! Briesmīgs pūķis un sikspārnis! Kā gan varētu gribēt, lai bērns ar prieku dodas pie sikspārņa un pūķa! Un neviens jau mazajai nav darījis pāri, viņa neesot ne bārta, ne kā citādi iespaidota, taču pedagoģes ir tik stingras, ka mazā ir ļoti nobijusies. Saprotam ,ka dzīvē būs jāsastopas ar dažādiem cilvēkiem un ir nepieciešama dažāda pieredze, un tomēr...es nevaru mierīgu sirdi ļaut savam bērnam baidīties. Ļoti ceram, ka meitene savas bailes pārvarēs un spēs saskatīt savās audzinātājās vairāk labās īpašības. Lai gan saprotam, ka divdesmit piecus blēņdarus savaldīt ar mīļiem vārdiem vien nav iespējams, taču pozitīvajam kontaktam vajadzētu būt pārsvarā. To taču mēs visas gribam, lai bērns būtu priecīgs, gandarīts, īpaši vietā, kur viņš pavada dienas lielāko daļu.
Evija Vistjaga
- Vai arī Tev tā ir bijis?
- Kā tikt galā ar radušos situāciju? Bērnudārzs taču ir jāapmeklē..