Vēstule mazajam cilvēkam!

Šķiet, ka šis, līdz šim ir mans mīļākais mēnesis. Tev jau 11 mēneši! Laiks tik ļoti ātri steidzas. Nākammēnes jau gads! Nespēju noticēt, ka manam mazajam pelēnam jau gads. Pirms gada vēl vēlos ar savu smuko punci un noteikti kārtoju dzemdību somu, iepirku pēdējas drēbītes un citas lietiņas. 

Un te nu Tu sēdi uz sava paklājiņa un krāmē koka rinķīšus uz piramīdas. Iepriekšējie mēneši man likās tādi mierīgi, bez steigas. Visu iemācījies palēnām. Bet tagad, Tu vienā dienā pēkšņi sāc stāvēt neturoties, sāc teikt zilbītes. Ja Tev saka - saliec mantiņas atpakaļ trauciņā - Tu to arī izdari. Šķiet, ka Tu saproti jau visu. Labi, varbūt ne gluži visu, bet daudz! Ļoti daudz. Katra diena mums ir kā atklājums. Vainu Tu pasaki ko jaunu, vai izdari. Tas ir tik sasodīti forši, katru dienu tik steidzu pierakstīt jaunumus, lai pēc tam ir uz ko atskatīties un paliek par piemiņu. 

Viss viss fantastiskākā lieta, pat ne lieta. Nezinu kā to nosaukt. Ir tas, kā Tu izpaud emocijas. Tik ļoti Tev patīk mīļoties, apķerties ar savām mazajām rociņām man ap kaklu. Ierāpties klēpī, kad sēžu uz zemes, un vienkārši pieglausties man klāt. No rīta pamostoties, kad ieceļu pie sevis gultā, vienmēr nāc samīļoties. Tagad šo rakstot sariešas asaras acīs no laimes un neizmērojamās mīlestības. Es šādi varētu mūžīgi uzskaitīt visas lietiņas, ko Tevī tik ļoti dievinu. 

Ir dienas, kad sēžu un tiešām brīnos par Tevi. Nu kā, kā Tu vari saprast tādas lietas būdams tik maziņš vēl. Man šķiet, ka bērni piedzimst jau gudri, goda vārds! Kā piemērs - aktiermāksla. Tik maziņš un zin jau kā šantažēt/izlikties, lai panāktu savu! No kurienes to var iemācīties?! Apbrīnojami. 

Sajūsmas pilnais skatiens, kad vakarā piezvana pie durvīm. Un Tu ātri, ātri steidzies uz turieni, jo zini, ka mājās nāk tētis no darbiņa. Jau tupi uz celīšiem ar paceltām rociņām un gaidi, kad Tētis Tevi paņems opā. Tajā brīdī viņš ir visa Tava pasaule. 

Mēs visi viens otram esam vesela pasaule! Mana mīļākā pasaule!