Tipu Tapu

01. Apr 2019, 17:08

Es, kā jau visas mammas, ar nepacietību gaidīju, kad mans mazais pelēns sāks staigāt. Viņš kājās stāv jau sen un arī staigā pieturoties diezgan ilgu laiciņu. Bet tomēr, man likās, ka viņš vēl īsti nav gatavs pats iet. Un līdz gadam noteikti nestaigās. Mēs protams nekādi viņam neuzspiedām staigāšanu un nemēģinājām paātrināt šo procesu.

Ar laiku aizvien drošāk jau sāka staigāt pie vienas rociņas. Pareizāk sakot - staigāja turoties man pie viena pirksta. Sapratām, ka viņš reāli varētu jau staigāt, tikai vēl pats to nenojauš un nezin, ka tā māk.

Pagājušajā trešdienā istabā kaut ko spēlējāmies. Viņš stāvēja, piecēlies kājas un kaut ko rokās knibināja. Es sēdēju nedaudz tālāk no viņa. Pacēlu no zemes vienu mantiņu, protams viņam tūliņ arī savajadzējās tieši to mantiņu, kas bija man rokās. Es viņam teicu - nāc pakaļ! Liels bija mans pārsteigums, ka viņš vienkārši ņēma un atnāca pakaļ! Labi, paspert sanāca tikai kādus trīs solīšus. Bet priekš pirmās reizes tas ir kā noskriet maratonu! Es biju tik lepna un reizē priecīga. Arī pats Olītis bija manāmi pārsteigts par paveikto.

Ir pagājušas jau vairākas dienas un ar katru dienu viņš aizvien drošāk viens pats kaut kur aizdodas. Arī attālumi paliek aizvien lielāki.